2012.gada 28.aprīlis
Tu šonakt pie manis atnāci sapnī...
Tas tā ik pa laikam jau ir noticis arī iepriekš...
Dzīvē mēs pēdējo reizi nejauši satikāmies pirms daudziem, daudziem gadiem... Tu biji uzsācis darba gaitas pēc 3 gadu armijas... Es jau biju sieva un māmiņa...
Mēs bijām vidusskolas, kuru beidzām 1971. gadā, klasesbiedri. Arī mans vīrs.
Kas zina, kāda būtu izveidojusies mana dzīve, ja es būtu izdarījusi citu izvēli... Taču notika tā, kā notika un mēs kopš tā laika vairs neesam tikušies. Es arī nezinu kur un kā Tu dzīvo, vien sapnī pa reizei man parādies.
Kāpēc es tieši šodien Tev rakstu?
Grūti pateikt, bet iedomājos, ka ar savu parādīšanos šādā veidā vēlējies man ko svarīgu atgādināt, kam neesmu pievērsusi pienācīgu uzmanību un kam saknes slēpjas tai tālajā, arī mūsu kopīgajā pagātnē. Senās atmiņu krāsas pabalējušas, vien daži spilgtāki mirkļi reizēm par sevi atgādina...
Kā būtu, ja būtu?... Vai atrastos tur, kur esmu tagad?
Jā, Ceļš būtu bijis pavisam citādāks, bet galapunkts?...
No tagadējā skatu punkta man šķiet, ka Mērķis saglabātos, tikai - kā es pie tā nonāktu, tas jau ir cits jautājums.
Man bija jāapgūst SAVA Mācība tādā vai citādā veidā un es to apguvu.
Man nav ko nožēlot, jo VISS ir bijis tieši tā, kā tam bija jābūt.
Es lūdzu, piedod man, ja esmu Tevi sāpinājusi.
Es mīlu Tevi!
Es pateicos Tev, ka lemts bija satikties un kopā kādu brīdi apgūt dažādas zinības mūsu toreizējā skaistākajā - agrās jaunības laikā!
P.s. Man klājas labi, esmu laimīga.:)
Tava klasesbiedrene Maija savā pašreizējā skaistākajā laikā.
|
|
