Tā nu sanācis, ka katrs jauns gads mainās gandrīz reizē ar manu dzīves gadu. Esmu janvāra „meitene”!:) Mežāzīte!
Vēl vecajā gadā mums bibliotēkā bija Ziemassvētku pasākums, kurā bez visa cita bija arī sevi jāraksturo ar vienu vārdu, kas sākas ar sava vārda pirmo burtu. Man kaut kā neapzināti izteicās – Mirklīgā...:) Toreiz vēl turpmāk publicēto vēstulīti nebiju saņēmusi.
Tagad saprotu, cik precīzi tas atspoguļo pašreizējo Mirkli, kad esmu sasniegusi apaļu gadskārtu, kad tā vien gribas atskatīties mazliet... Ir tik patīkami uzklausīt arī citu pārdomas un saprast, ka gadi nav pagājuši velti, ja jau vēl kādam atmiņā palikuši...
Ir pagājuši jau vairāk kā 11 gadi, kopš Maiga aizgājusi pelnītā atpūtā un mēs satiekamies vien uz ielas, bibliotēkas apmeklējumu un svētku reizēs, tādēļ man šī vēstulīte īpaši mīļa un atļaušos to ievietot arī šeit, jo tā taču raksturo manu iepriekšējo laika posmu.
Tveru Mirkli Salacas krastos 2013.gada 1.janvārī, kad līdz jubilejai vēl pāris nedēļas...
------------------------------------------
MIRKĻI
„Gadus vēl neviens nav apturējis,
Dzīves mirkļus varbūt tomēr var…”
Šīs Marikas Svīķes dzejoļa rindas man izraisīja pārdomas par GADIEM un MIRKĻIEM mūsu dzīvē. Gadi mainās. Viens veiksmīgs, cits ne visai. Tāpēc par gadiem nerunāšu. Lai tie paliek vēsturnieku un politiķu ziņā. Šī būs saruna un pārdomas par mirkļiem ar Tevi, Maija.
Zinu, ka Tev to mirkļu ir bezgala daudz, bet pieminēšu tos, kurus esmu guvusi kopā strādājot un rodu vēl joprojām. Es domāju, ka Tu esi Mirkļu cilvēks. Ar savu pozitīvo attieksmi pret dzīvi, pati proti tvert mirkļus un dāvāt tos citiem. „Priecājies par dzīvi, dzīve ir skaista,” Tu bieži man atgādināji.
Atceros jaukos dzejas uzvedumus, tikšanās ar dzejniekiem. Neaizmirstamas bija tikšanās reizes ar dzejnieci Sarmu Upesleju. Es ticu, ka visi, kas klausījāmies dzeju un dziesmas, guva skaistus emocionālus Mirkļus.
Ar kādu aizrautību Tu gatavoji lasījumus Mazsalacas radio! Katra pārraide, dzirdot Tavu balsi ēterā, bija saviļņojošs Mirklis gan Tev, gan klausītājiem. Daži man teica, ka Maijas pārraides klausoties kā priekšnesumu. Jā, Tava daiļrunātājas māksla mūs priecēja daudzu gadu garumā. Tā bija arī ļoti daudzpusīga. Gandrīz visās laulību ceremonijās un citās sadzīves tradīcijās Mazsalacā 1980.-90.gados Tu emocionālos mirkļus radīji, runājot dzeju.
Skaistus Mirkļus Tu gūsti saskarsmē ar dabu. Būt dabā un dzīvot pēc dabas likumiem ir Tavs dzīvesveids. Šajā sakarā gribu Tev pateikties par jaukajiem Mirkļiem pie Salacas, kur Tu mūs savā vārda dienā kopā ar abām Vijām un sava drauga gādību, aizvedi baudīt dabas burvību.
Man ļoti patīk Tavi foto mirkļi. Esmu pateicīga, ka vairākkārt aicināji mani paskatīties datorā ievietotos fotomirkļus. Ziedi no Tava dārza, saulrieti, rītausmas, draudīgs negaisa mākonis un daudz, daudz citu. Vai zibeni izdevās notvert? „Tie īsie zibsnīgie mirkļi”- tā man gribas nosaukt šos foto mirkļus. (M.Ķempei ir dzejolis ar šādu nosaukumu krājumā „Mirkļu Mūžība”)
Paldies, ka uzticēji izlasīt man līdz šim nezināma autora Oļģerta Skujas dzeju. Man ļoti patika. Izlasīju pat vairākas reizes. Zināmā mērā arī šī dzeja ietekmēja mani rakstīt par Mirkļiem.
„Krāj mirdzošus Mirkļus
Pa vienam, pa vienam,
Lai gaismā var sildīties
Vakaros saltos.”
Nevaru nepieminēt arī Vizmas Belševicas dzejoli „Kamolā tinēja” (brīnišķīgā R. Paula dziesma!), kurā ir rindas ar jautājumu:
„Un tas mirklis - vai vispār bija?
Varbūt vienkārši izlicies?”
Mirklis ir bijis. Katram dzīvē ir bijuši Mirkļi ar lielo burtu, kurus glabājam atsevišķi. Tas var būt arī viens vienīgs „acu skatiens”- taču ir Mirklis ar lielo burtu.
Tin, Maija, savu dzīves kamolu, lai tas kļūtu liels, lielāks un vēl lielāks! Šīs pārdomas par Mirkļiem un rindiņas no dzejoļiem veltu Tev „apaļo” jubileju gaidot, kuru atzīmēsi Jaunā gada sākumā.
Veselību, laimi, labas domas, mirdzošus Mirkļus Tev un Taviem mīļajiem 2013.gadā un turpmāk!
Maiga,
kādreizējā darba biedre 20 gadu garumā.
