Aiz loga jautri draiskuļo februāra putenis. Termometra stabiņš rāda tikai mazliet zem nulles. Te kūst, te snieg, kā nu kuro dienu. Saulīti reti var redzēt. Un tomēr katru dienu tā aust arvien agrāk un agrāk un riet arvien vēlāk, dienām kļūstot garākām un gaišākām.
Kā man veicas ar saulītes sveikšanu?... Turos pie savas apņemšanās un eju laukā līdz ar saules lēktu, noeju samērā ātrā tempā kādus pāris kilometrus pa meža ceļu, ritmiski elpojot, sniegam gurkstot zem kājām, arvien skaļāku putnu balsu fonā noskaitot kādu lūgšanu..., un laimīga atgriežoties varu uzsākt jauno dienu. Nu jau tas notiek pirms plkst. 8.00. Atzīšos, ka ne vienmēr tik ļoti gribas iet laukā, jo laika apstākļi mēdz būt dažādi, bet priecājos, kad esmu to izdarījusi, lai gan daži rīti tomēr ir sveikti arī caur balkona logiem. Apbrīnoju savu kaimiņieni, kura jau vairākus gadus katru dienu, neskatoties ne uz kādiem laika apstākļiem, ar nūjām nostaigā vairākus kilometrus. Tiesa, viņas nūjošanas laiks gan nesakrīt ar manu saullēkta stundas laiku...
Jau senāk biju lasījusi par saullēkta un saulrieta spēcinošajām enerģijām un bieži sasveicinājusies ar saulīti šai laikā. Lēkta stundā gan parasti pa istabas logu. Tagad esmu noskaņojusies šo saullēkta stundu pavadīt laukā un to daru.
Droši vien tā nebija nejaušība, kad atkal pārlasīju Kristīnes Mucinieces grāmatiņu „Vēstules”, un šoreiz mani piesaistīja, ka arī viņas grāmatā par saullēkta stundu. Ievietošu šo citātiņu:
"- Nāciet! – viņš aicināja. – Skatieties, kā aust Saule! – viņš norādīja uz kādu kalnu, kura aprises apmirdzēja spoža saules maliņa.
- Neesiet slinki, mani zēni! Izbaudiet to! Katru rītu Saule ceļas, liedama fantastisku spēku pāri zemei. Ņemiet, cik variet! Izbaudiet!
Abi jaunieši apmulsuši nolika savus maizes gabalus un paklausīgi pievienojās vecajam vīram. Viņi stāvēja līdzās un skatījās, kā Saule pamazām pakāpās virs kalna. Vīrs aizvēra acis un ieelpoja dziļi, dziļi.
- Elpojiet dziļi! Ieelpojiet Saules spēku sevī un saglabājiet to visu dienu.
Puiši aizvēra acis un darīja, kā viņš teica. Ievelkot elpu, Alekss juta, kā plaušas piepildās ar dzidro un spirgto kalna gaisu. Tad viņš atvēra acis un skatījās, ko dara Hosē un svešinieks. Viņi abi elpoja, no tiesas izbaudot šo mirkli. Alekss mēģināja vēlreiz, šoreiz elpojot dziļi, dziļi un domājot par to, ka Saule tiešām dod spēku. Viņš mēģināja šo spēku iztēloties un juta, ka ķermeni pārņem pavisam netveramas trīsas, viegla vibrācija. Tā piepildīja katru šūnu, un sajūta tiešām bija laba.
- Tagad, kad esat piepildījuši sevi ar Saules spēku, pasakiet viņai par to paldies, - vīrs teica un paklanījās pret sauli. Hosē darīja tāpat. Arī Alekss diezgan neveikli un stīvi ātri palocījās un atvēra acis.
- Tagad sveicināsim visas četras debesu puses un arī no tām paņemsim sev spēku visai dienai, - vecais vīrs atkal paklanījās, šoreiz uz visām četrām debesu pusēm. – To spēku, ko dod šī rīta pasaules sveikšana, nevar atsvērt nekas. Nekas cits nedaudz tik daudz spēka un enerģijas. Arī Zeme ir jāsveic, tāpat kā Saule, - to teicis, viņš paklanījās arī Zemei. Hosē nekautrējoties darīja, ko vīrs teica, Aleksam tas nācās pagrūti, viņš paklausīja gandrīz ar piespiešanos un tāpēc gribēja, lai tas pēc iespējas ātrā beidzas."
Visam savs laiks. Arī tam, ko mēs pieņemam vai nepieņemam tieši šajā mirklī. Ja mums kaut kas būs vajadzīgs, tas atnāks pie mums jebkurā veidā, līdz mēs to sapratīsim.
Vēl mazliet par meditācijām. Esmu šeit ievietojusi tekstus, kas man pašai šķituši pieņemami, dažus esmu tos tādus pārveidojusi. Dažām meditācijām esmu pievienojusi arī savus audioierakstus un pēc atsauksmēm un apmeklējumiem jūtu, ka tie ir bijuši noderīgi daudziem. Man prieks par to, tādēļ turpināšu šo darbiņu. Labprāt uzklausītu arī vēl kādus ierosinājumus.
Paldies visiem, kas lasāt, uzskatāt par noderīgu šeit ievietoto, uzrakstāt!
Lai gaišs prieks silda mūsu sirdis šai kopējā Ceļā uz Sevi!
Ar mīlestību - Maija
