...
Cilvēka sirds ir iekārtota tā, lai ne tikai meklētu Dievu un citreiz atrastu Viņu lietās un parādībās, kuras veselais saprāts īsti nepieņem, bet tā ir arī gatava iepazīt Dievu un - vēl jo vairāk - uzņemt Viņu. Sirds ir neizmērojama, kad runa ir par mīlestību.
...
Es ticu tam, ka mans Dievs ir Mīlestība. Šī mīlestība nav abstrakta vai vēsa, bet silta un dzīves pilna, jo tieši viņa - Dieva mīlestība uz mums - dod spēkus dzīvot un gūt uzvaru mums pašiem pār sevi.
...
Ja mūsu dzīvē notiek kaut kas, kas šķiet netaisnīgi, sāpīgi vai pat šausminoši, mums nevajadzētu uzdot jautājumu: „par ko?". Jo atbildes vienkārši nav.
Man būtu jājautā sev un Viņam: par ko man dots šis pārbaudījums? Kā es varētu augt mīlestībā un Dieva izzināšanā, pateicoties tam, kas ar mani noticis?
Man jāpateicas Viņam par visu. Par visu!
Ja es varēšu atrast pareizo atbildi, tātad mācība nav bijusi veltīga. Eksāmens ir nolikts un es tikšu pārcelts nākamajā klasē. Mēs visi mācamies Dieva skolā. Mīlestības skolā...
***
Es ticu, ka katra tikšanās, katrs cilvēks un katrs notikums mūsu dzīvē nav nejauši. Dievs dod mums tos kā iespēju atrast un dziedēt mūsu rētas, atbrīvoties no mūsu atkarībām un grēkiem.
( Fragmenti no Nauma Nadeždina Manifesta.)
