Vienmēr runā to, ko jūti. Un dari to, ko domā.
Neviens neatcerēsies tevi par tavām domām.
Lūdz Dievam gudrību un spēkus, lai runātu par to, ko jūti.
Ja es zinātu, ka šodien pēdējo reizi redzu tevi guļot, es tevi stingri apskautu un lūgtu Dievu, lai viņš padarītu mani par tavu sargeņģeli.
Ja es zinātu, ka šodien pēdējo reizi redzu, kā tu izej pa durvīm – es apskautu, noskūpstītu tevi un pasauktu atpakaļ, lai dotu tev vairāk.
Ja es zinātu, ka dzirdu tavu balsi pēdējo reizi, es ierakstītu kasetē visu, ko tu teiksi, lai klausītos to vēl, vēl, vēl, vēl un bezgalīgi.
Ja es zinātu, ka šīs ir pēdējās minūtes, kad redzu tevi, es teiktu – es mīlu tevi. Es mīlu tevi un nepieļautu domu, ka tu to jau tāpat zini. Vienmēr ir rītdiena, un dzīve dod mums vēl vienu iespēju, lai visu izlabotu. Bet, ja es maldos un šodiena ir viss, kas mums atlicis – es gribētu pateikt tev cik stipri es tevi mīlu. Un, ka nekad, nekad tevi neaizmirsīšu.
Ne jauns, ne vecs nevar būt pārliecināts, ka viņam pienāks rītdiena. Šodien var būt pēdējā reize, kad tu redzi tos, kurus mīli. Tāpēc negaidi, bet izdari to tā,it kā zinātu, ka rītiena nepienāks.
Tu nožēlosi to, ka tu neatradi laiku vienam smaidam, vienam apskāvienam, vienam skūpstam. Un, ka tu biji par aizņemtu, lai izpildītu pēdējo vēlēšanos. Atbalsti sev tuvos cilvēkus, čuksti viņiem, cik ļoti viņi tev ir dārgi. Mīli viņus un izturies pret viņiem saudzīgi.
Atrodi laiku, lai pateiktu: man žēl, piedod man, lūdzu, paldies. Un visus tos mīlas vārdus, kurus tu zini.
Parādi saviem draugiem, cik ļoti viņi tev ir svarīgi, ja nepateiksi to šodien, tad rītdiena būs tāda pati kā vakardiena un, ja tu to neizdarīsi nekad – nekam nebūs nozīmes.
Piepildi savus sapņus. Šis brīdis ir pienācis.
/Gabriēls Garsija Markess/ - fragments no "Pirmsnāves vēstules"
