Tā nebija pirmā reize, kad man ir uzticēta kāda sāpe... Vienīgi – šoreiz tas notika tā neparastāk... Lai gan, ja tā labi padomā, katra uzticēšanās taču notiek atšķirīga viena no otras gan satura, gan vēlmes, gan pašu cilvēku uztverē...
Sestdienas rītā, kad lielākajai daļai cilvēku brīvdiena, ejot uz darbu pa simtgadīgu koku aleju redzu - pie kāda koka stāv vīrietis... Steidzu ātrāk garām, nepievēršot uzmanību, jo - diez ko viņš tur dara... Negaidīti dzirdu sveicienu, atņemu to un eju tālāk. Pēc brīža aiz manis atskan steidzīgi soļi un izrādās, ka vīrietis man seko... Puskilometra attālumā neviena cilvēka...
Svešais pusmūža vīrietis mani uzrunā un tālāk kādu gabaliņu ejam kopā... Man nākas uzklausīt viņa bēdu stāstu, nelaimīgas mīlestības stāstu...
Viņš braucis brīvdienas rīta agrumā ar autobusu labu gabalu, lai paskatītos... uz savas iemīļotās sievietes logiem... Viņa iemīļotā sieviete (mana kaimiņiene, divu pieaugušu dēlu māte) atradusi citu vīrieti, bet viņš nevar viņu aizmirst un cer, ka varbūt tomēr... Viņi satikās, kad sieviete bija šķīrusies un viņiem kopā bijis tik labi, abi braukuši viens pie otra, palīdzējuši viens otram...
Es neko nejautāju, ļauju viņam runāt... Viņam ir sava taisnība un droši vien sievietei, kāpēc viņa rīkojusies tā un ne citādi, ir sava taisnība. Domās vīrieti uzslavēju, ka viņš necentās nomelnot savu iemīļoto, taču viņa stāstījumā cauri vijās neizmērojamas skumjas... Par viņas nepiepildītiem solījumiem, par to, ka pirms dažām dienām apglabāta māte, kura tā arī nesagaidīja sievieti pat uz bērēm... Tika pieminēta dziedināšana, tai pašā laikā arī izmantošana... Un visam cauri – mīlestība... Noslēgumā lūgums – nodot sveicienus no viņa...
Mūsu saruna ilga vien 10 minūtes, jo man bija jānogriežas no galvenā ceļa uz sava darba vietu, taču es nespēju nedomāt par šo sarunu. Vēl neesmu satikusi to sievieti un nodevusi sveicienu, lai gan pagājušas jau vairākas dienas. Speciāli nemeklēju, gan jau satiksimies. Iedomājos arī, ka vīrietis tikpat labi varēja uzticēties kādai citai no mūsu daudzdzīvokļu mājas un kas zina, kāda reakcija būtu tad... Es neesmu no tām, kuras „bāž degunu” citu cilvēku dzīvēs, bet cilvēki mēdz būt dažādi. Esmu to izjutusi arī savā dzīvē.
Vēl nezinu, kāds rezultāts bija tam, ka tikai uzklausīju šīs dažas minūtes, neko neiztaujājot un nepalīdzot meklēt vainīgos. Arī tagad sevī nemeklēju, kurš pie kā vainīgs un nemēģinu attaisnot vai nosodīt. Bet varbūt tas palīdzēs ko būtisku saprast tieši mums abiem. Nekas jau šajā dzīvē nenotiek nejauši un ikviens mēs esam viens otra Skolotājs, kā arī māceklis reizē... Meklēju atbildi SEVĪ.
Cik daudz vēl jāmācās!
Ar mīlestību - Maija
