Reizēm esmu domājusi – kāpēc ir tā, ka savējos ne vienmēr pietiekami novērtējam vai arī tas nešķiet tik svarīgi pateikt viņiem ko labu. Tiklīdz mūsu pusē ierodas kāda slavenība tādā vai citādā nozīmē, tad nu skrienam, maksājam bargas naudas, lai tik dzirdētu, ko nu viņi teiks… Gala rezultātā bieži vien jau neko būtiski jaunu neuzzinām, kas noderētu tieši mums, tieši šajā vietā, kur dzīvojam. Jo - katram mums ir SAVA Gudrība caur SAVU dzīves pieredzi, tikai tā jāmācās sajust, sadzirdēt, izlasīt... Tas nav tik viegli, taču tieši tāpēc taču mēs DZĪVOJAM, lai MĀCĪTOS! Jā, to var darīt arī lasot un ieklausoties CITU Zināšanās, paņemot sev noderīgo, nevis akli sekojot citu pavadā. Vismaz es tā daru. Un to, kas man šķitis svarīgs, ievietoju arī šajā lapā.
Vienmēr priecājos saņemot atsauksmi, ka vēl kādam ir noderējis manis savāktais. Mazāk esmu rakstījusi pati, jo vēl joprojām mācos pieņemt SEVI tādu, kāda ESMU, ar tiem izteiksmes līdzekļiem, kādi piemīt tieši man… Man joprojām šķiet, ka rakstīts jau ir tik daudz, ka es nekā jauna vairs nevaru uzrakstīt… Jā, zinu, ka katra mūsu dzīve ir unikāla un katrs mēs par savu dzīvi varētu uzrakstīt vai veselu romānu, taču ne katram dotas tādas spējas… Mēs varam rakstīt sev, saviem bērniem, saviem tuvajiem cilvēkiem un tad jau nav tik svarīgi, cik literāri pareizi tas tiek fiksēts… Daudzi tā dara. Dažu vietējo iedzīvotāju atmiņu sakopojumi ir dāvāti arī mūsu bibliotēkai un ir pieejami citiem lasītājiem. Vai tāds kādreiz taps arī par manu dzīvi?... Vēl nezinu, bet par to domāju un dažreiz pat iesāku ko nebūt piefiksēt… Vairāk uzņēmības, Maija!:)
Droši vien tā nav nejaušība, ka pēdējā laikā atkal vairāk pievēršos mūsu latviskajām zīmēm un tautasdziesmām. Pārlasu pieejamo literatūru, mēģinu sajust saknes, meklēju senču Spēka avotus… Meklēju savus Spēka avotus…
Es zinu, ka šajā Ceļā man ir daudz līdzgājēju – gan redzamu, gan neredzamu. Paldies Jums VISIEM!
Ar mīlestību - Maija
