MĪLESTĪBA! GAISMA! HARMONIJA!

MĪLESTĪBA! GAISMA! HARMONIJA!

 


Apziņas sablīvējums. Bezgalīgais spēks


Arina Beleckaja 2015. gada 12. un 23. martā
Apziņas sablīvējums
Es vēlētos vēlreiz runāt par terminoloģiju, kuru es izmantoju savos informatīvajos materiālos, un arī par apziņas sablīvējumiem un tās neesamību.

Ko izsaka vārds aspekts? Katram cilvēkam šis vārds, tāpat kā jebkurš cits, var apzīmēt kaut ko citu. Es šo vārdu izmantoju, lai apzīmētu kaut kā daļu. Aspekts – tas ir kaut kā cita „Lielāka” daļa. Šajā gadījumā - aspekts (Dvēsele) ir Augstākā ES daļa. Lūk, citāts no man sūtītiem jautājumiem: "Pasakiet, kādus aspektus es izdzīvoju šajā iemiesojumā?", "Pastāstiet par manas dzīves aspektiem!" Tā kā katrs cilvēks peld ar savu vilni un jebkuram vārdam var būt tūkstošiem nozīmju, tāpēc es nolēmu izskaidrot atsevišķi, ko tieši es domāju ar vārdu "aspekts".

Aspekts ir Augstākā ES daļa vai tas, ko šajā pasaulē sauc par Dvēseli. Dvēsele ir aspekts, kuram var būt viens vai daudzi iemiesojumi. Viens iemiesojums ir, ja Dvēsele (aspekts) iemiesojas, "ievietojas" vienā fiziskā ķermenī noteikta laika telpā. Daudzi iemiesojumi ir, ja Dvēsele (aspekts) iemiesojas, "ievietojas" daudzos (3-20) fiziskos ķermeņos vienlaicīgi vairākās laika telpās uzreiz. Spējas atrasties vairākos iemiesojumos ir enerģētiski apjomīgām Dvēselēm ar pietiekami lielu enerģētisko potenciālu. Dvēseles (aspekta) energopotenciāls nav atkarīgs no cilvēka apziņas attīstības līmeņa pašreizējā iemiesojumā. Savu energoietilpības, energovadītspējas potenciālu Dvēsele saņem, "uzkrāj" ļoti daudzu inkarnāciju laikā uz dažādu Galaktiku dažādām planētām, piedaloties visdažādākajos eksperimentos, pētot sevi visdažādākajās izpausmēs un nemitīgi attīstoties un tuvinojoties Radītājam. Ļoti liels enerģijas potenciāls ir Senajām -Vecajām dvēselēm.

Cilvēks ir viena no Dvēseles inkarnācijām, viens no viņas pētījumiem savos ceļojumos. Vispār, kā man šķiet, ciešanās esoša, juceklīgu dzīvi dzīvojoša, dzīves ceļā mētājoties no vienas grāvjmalas uz otru grāvjmalu, mēģinot atrast patiesību lasot dažāda veida materiālus un klausoties dažādu avotu lekcijas, vai vienkārši neapstājoties skrienoša pa dzīvi cilvēka galvenā problēma ir tieši „kas viņš patiesībā ir„ nesapratne, nezināšana un neapjaušana.

Cilvēks jūt un zina sevi tieši kā cilvēku, kā fizisku ķermeni ar pastāvīgi domājošām smadzenēm, kultivējošam sevī apziņas programmu, attīstoties vai neattīsties. Tātad cilvēks zina un sajūt sevi tieši kā cilvēku, lielākoties tikai kā cilvēku. Šāda sevis apzināšanās ir ieguvusi savu attīstību eksperimenta veikšanas laikā uz šīs planētas. Šāda apzināšanās ir notikusi inkarnāciju pēc inkarnācijas, aizmirstībā, daudzu tūkstošu gadu ilgumā.

Taču tagad šis eksperiments jau ir pabeigts. Ļoti daudzas Dvēseles, atstājot planētu, izstājas no šī eksperimenta, kas ir devis viņām tik unikālu un lielisku pieredzi, iegūstot daudz zināšanu par savu uzvedību dažādos apstākļos, par pasauļu mijiedarbību, par sevis kā Dvēseles mijiedarbību ar citām Dvēselēm uz dažādām planētām, ar dažādu energopotenciālu un dažādu vibrāciju līmeni.
Pašlaik, šajos konkrētajos apstākļos, tu vari gan turpināt "riņķot" savas būtības neziņā, gan vari arī apstāties un sākt sajust sevi tādu, kas tu patiesībā esi. Taču, lai to spētu nepieciešams jutīgums. Jutīgums ne tikai pret sevi un citiem šajā redzamās dzīves pasaulē, bet arī pret daudzām citām planētas pasaulēm. Jutīgums, tas nebūt nav "Dieva dāvana", un sākt kļūt par jūtīgu dzīvu būtni var samērā vienkārši. Jākļūst uzmanīgam - uzmanīgam pret sevi, savām reakcijām un emocionāliem stāvokļiem, uzmanīgam pret visu tev apkārt esošo, neatkarīgi no tā, vai tie ir cilvēki vai dzīvnieki, augu valsts vai kādas acīm nesaredzamās izpausmes.

Lai kļūtu uzmanīgs, vajag iemācīties apturēt savu nepārtraukti runājošo prātu, jāiemācās kontrolēt savas emocijas, jāiemācās izsekot savas reakcijas uz notiekošo. Cilvēks ir kļuvis slinks. Viņam ir vieglāk pastāvīgi nodarbināt sevi iemīļotās nodarbībās, sameklēt dažādus aizbildinājumus sev pašam par to, kāpēc viņš tā dara, kāpēc viņš ir nepārtraukti aizņemts. Cilvēks ir kļuvis slinks. Viņš pastāvīgi melo sev pašam, jo ir vieglāk ievietot savā prātā versiju par neredzamiem Dieviem-glābējiem, kas rīt vai pēc trim dienām, vai pēc trim gadiem izglābs viņu no šīs netaisnīgās pasaules, apturēs karus, katastrofas un izcels viņu no šīs netīrās, degradējošās sabiedrības, un iecels gaismas un mīlestības pasaulē. Taču viņš pats pagaidām, neko nedarot, gaidīs. Gaidīs, kamēr viņam vēlamais notiks pats no sevis, saskaņā ar lielo dievišķo plānu, augstāko spēku plānu.

Tas ir cilvēku problēmu galvenais avots - nevēlēšanās redzēt un saprast sevi, pastāvīgas pestīšanas cerības (vai t.sk. arī paša no sevis?), nevēlēšanās mainīt sevi, taču liela vēlme ieraudzīt ap sevi izmainījušos pasauli. Taču pasaule kopumā ir katra cilvēka brīvā izvēlē pieņemto lēmumu un darbību kopsummas veidojums.

Tātad var visu savu dzīvi šeit nodzīvot gan šādā notiekošā nesapratnē, gan mēģinot apklusināt savu prātu un iziet ārpus tā, paplašinot savas apziņas robežas, lai nodzīvotu šo iemiesojumu harmonijā ar Dvēseli, skatoties uz pasauli jau ar Viņas izpratni, ne ar cilvēces vispārējās apziņas skatienu.

Neatkarīgi no tā, izvēlēsies dzīvot tā vai citādi, tu varēsi izstāties no eksperimenta un atstāt planētu, taču iegūtā Dvēseles pieredze atkarībā no izvēlētā uzvedības modeļa būs ļoti atšķirīga. Būs Dvēseles, kas būs nogājušas dzīves ceļu, sasniedzot brīvo apziņu kopā ar cilvēku, un Dvēseles, kurām nebūs izdevies saklaudzināt cilvēku. Apziņas brīvība ir atbrīvošanās no zināmā, no dogmām un šabloniem, no bloķētājiem un ierobežojumiem. Līdz šādai brīvības izpratnei var nokļūt tikai patstāvīgi, tikai ar sevis un apkārt esošā izpētes palīdzību, bet nevis kaut ko atdarinot vai imitējot, neatkarīgi no izvēlētā etalona.

Bezgalīgais spēks
Tagad ir sastopami ļoti daudzi informatīvie materiāli, it īpaši pēdējā laikā, par tēmu - kā turpināt savu uzturēšanos šajā pasaulē, kas arvien vairāk un vairāk izpauž cietsirdību, cinismu, bezjūtīgumu un agresiju.

Patiešām, ar katru gadu, vai pat ar katru mēnesi visas šīs izpausmes ievērojami pastiprinās. Cilvēku neapmierinātība uz krīžu, karu un dabas stihiju plosīšanās fona aug kā sniega lavīna. Tas viss notiek, iedarbojoties energoviļņiem, kas pakāpeniski iznīcina sistēmu. Sistēmā esošās apziņas, sabiedrības organizācijas, pašas sabiedrības vispārējās sistēmas, kas izveidojās tūkstošiem gadu laikā ir tik dažādas, lai arī būtībā ir iemiesojušas visas civilizācijas vienus un tos pašus dzīves principus.

Par šīs sistēmas sabrukumu ir runāts un rakstīts daudzkārt visās valodās un tūkstošos publikācijās. Taču kaut kā radies iespaids, ka šī vecās sistēmas saārdīšana izskatīsies kā netīrās mizas noņemšana no tīrās, pirmatnējās un skaistās pasaules. Viss sliktais, nejēdzīgais, absurdais kaut kur pēkšņi pazudīs, atklājot zem sevis brīnumainu ziedu, kuru nav skāris pat duļķains ūdens piliens, nemaz nerunājot netīrumu kumšķiem. Šajā iedomu ainā redzama viena no lielākajām prāta ilūzijām.

Kāpēc apziņa sāka abstrahēties no Dvēseles? Kāpēc "ļaunums", zemās frekvences likās pievilcīgākas? Tāpēc, ka tā bija un ir vieglāk un vienkāršāk, tāds ir Visuma sākuma attīstības līmenis. Primitīvais līmenis. Kustība, izaugsme, attīstība - tās vienmēr ir noteiktas pūles, kaut kādu šķēršļu pārvarēšana. Visa Visuma attīstības būtība ietveras sākotnējās enerģijas izmaiņā. Taču šāda attīstība nav iespējama, slīdot pa gludu, miegaini plūstošu upes straumi, kurā nav zemūdens pretstraumes un zemūdens akmeņu. Izmaiņas vienmēr notiek grūti, bieži vien sāpīgi, bet tās vienmēr ir nepieciešamas.

Vēloties nokļūt otrā krastā, cilvēks ērti iesēdās laivā un, kura, silta vēja dzīta, sāka slīdēt pa spoguļgludo ūdens virsmu. Kas notiek ar laivā sēdošo cilvēku šāda ceļojuma laikā, ja viņš nav ne vārda izteicis, nepiedzīvo nekādas emocijas un, apkārt raugoties, redz tikai vienu - tīra ūdens spoguļgludo virsmu? Laiva šo cilvēku nogādās upes otrā krastā absolūti tieši tādu pašu, kāds viņš tajā iesēdās, cilvēks otrā krastā būs tieši tāds pats, kāds viņš bija pirms brauciena.

Taču cilvēka mērķis šajā ceļojumā bija mainīties, iepazīt sevī kaut ko jaunu, ieraudzīt sevi citā rakursā, lai uzzinātu, ka spēj vēl ko citu, izņemot to, ko viņš jau zina par sevi. Lai to panāktu, braucienā cilvēkam būtu jāveic kaut kādas sevis pārbaudes darbības. Tomēr, lai tas notiktu, ūdens virsma būtu sakulta augstos viļņos, laivai pēkšņi būtu jāuzskrien uz sēkļa vai pat to sadragātu uz akmeņiem, un pats cilvēks nokļūtu atvarā, kas pēkšņi izveidojies. Cilvēks peldēs, ķepurosies ūdenī, kliegs, sauks pēc palīdzības, slīks un peldēs tālāk. Un tas turpināsies tik ilgi, kamēr cilvēks nesapratīs, ka patiesībā viņš spēj pārvarēt šo bangojošo ūdeni, ka tas viņu nenogalina, bet tikai piespiež peldēt, kustēties, pieņemt lēmumus, kas maina viņa kustības trajektoriju, padara viņu spēcīgāku, nekā viņš bija agrāk.

Tātad cilvēks peldējuma laikā vispirms sajutīs vājumu un pat izmisumu atrast kāroto upes krastu. Tad saņēmies viņš sajutīs sevī lielu spēku, kas ļaus viņam izpeldēt caur visiem šķēršļiem. Pēc tam atkal izraisīsies vājums, kuru iedvesīs viņam sirēnas vai nāras, kas dzīvo kaut kur straumes dziļumos. Tad atkal radīsies pārliecība, ka viņš var aizpeldēt, ka viņš nevar neaizpeldēt, ka viņam vienkārši nav citas izvēles. Un, lūk, tad cilvēks beidzot sapratīs savu ceļu, sapratīs, kāpēc viņš devās tāda nepavisam ne vienkāršā ceļojumā. Viņš iepazīs sevi - stipro un vājo, izmisušo un atkal atdzimušo, krītošo tumšos ūdeņos un atkal iznirstošo uz virsmas. Viņš iepazīs sevi tik atšķirīgu, taču apzināsies, ka tas ir tikai viņš, un viņš var panākt daudz ko, un to visu aptver gan viņa spēks, gan viņa vājums. Cilvēks upes otrā krastā izkāps pilnīgi citāds. Un tajā ir ceļojuma jēga. Šo ceļojumu iedomājām ne mēs, un ne mums izlemt, kāpēc tas ir un vai tam ir kāda jēga.

Sistēma - stulba, absurda un nepareiza, bezjēdzīga un cietsirdīga - var uzskaitīt vēl daudzus apzīmējumus, ar kuriem cilvēki apraksta šo pasauli. Taču sistēma nepastāv kā kaut kas atsevišķs, sistēma ir tikai matrica, šablons (veidne), kas ir piepildīta ar apziņu, ar cilvēku kopapziņu. Un tagad sistēma sāk savu sabrukumu. Kas ir zem vai aiz tās? Nekas. Zem tās nav brīnišķīgās pasaules, jo mūsu pasaule ir un būs visu cilvēku brīvā izvēlē sekmētais Dvēseļu kopveidojuma rezultāts.

Pašlaik sabrūk tieši kolektīvā apziņa, kas veidoja matēriju, kura spēja saredzēt tikai savu veidojumu produktus, un tāpēc tā tagad dara visu iespējamo, lai aizsargātu, lai saglabātu pierasto, parasto, pazīstamo. Mēs tagad atrodamies šajā neērtā komforta zonā. Ko tad darīt apziņai? Kā pasargāt sevi no saviem darbiem, kas ir cieši saistījušies jau gadsimtiem ilgi, sākot pieņemt jau tik kroplīgas formas, kas kļuvušas nesaprotamas pat to veidotājiem? Cilvēki gan saka: "Galu galā mēs jau to nevēlējāmies. Acīmredzot mūs piespieda tā darīt. Mums kaut kas traucēja, paverdzināja, aizvadīja nepareizā virzienā."
Pašlaik civilizācija atrodas tieši tajā attīstības vietā, kurā noveda vismazākās pretestības ceļš. Neattīstības ceļš. Ceļš, kas veda strupceļā. Lai arī apziņa jau bija saņēmusi priekšlikumus apvienoties, iet pa attīstības ceļu, peldēt pa krāčainu upi, kas veicinātu tās izmaiņas un virzītu uz milzīgo okeānu, tā tomēr izvēlējās ceļu, kurš apziņai likās daudz vieglāks, lai gan veda pretējā virzienā, pretīm akmens sienai, kas pilnībā nosedza gaismu aiz horizonta. Tagad šī kopapziņa izsaka neizpratni - kāpēc viss risinās tik sāpīgi? Kāpēc upe sāk izzust un nav redzama pat tās ieteka? Kāpēc visapkārt ir tikai asi akmeņi un pasaule arvien vairāk sāk līdzināties tuksnesim bez jebkādām pazīmēm par glābjošās oāzes tuvumu?

Tomēr apziņa mēģina cīnīties, cenšoties veidot savu pasauli, kaut arī jau no atlūzām.
Tu, iespējams, jautā sev vai kādam citam, guru, skolotājam vai Augstajam Dievam: „Kurp man iet, jo pasaule ir izžuvusi, pasaule grūst, pasaule ir noplicināta? Ceļš pa kuru mani virzīja tūkstošiem gadu nemanīja bezdibeni mūsu priekšā. Kur pašlaik atrodas mans ceļš?” Atbilde: „Ja tu jau esi spējīgs uzdot šo jautājumu, tad vienkārši apstājies. Patiesībā tas jau nav tik sarežģīti. Apstājies un ieskaties sevī! Tas ir nepatīkami un var būt pat biedējoši - redzēt sevi bez izskaistinājumiem.”
Taču tad tu ieraudzīsi nebūt ne akmeņus un ne strupceļa sienu. Tu ieraudzīsi ceļu! Ceļu ar skaistu zaļu zāli, ceļu, kas vienmēr tur bija, tikai tu, kuru bija apžilbinājis bijušais virzības vieglums, vairs necenties to ievērot, un pēc tam jau pilnīgi aizmirsi par tā esamību. Tagad, kad tu, raugoties uz to, atgriezīsies atpakaļ savā apziņā, savā aukstajā, kailajā pasaulē, pajautā sev, kāpēc es joprojām to visu redzu? Kāpēc es redzu tikai konfliktus un postu, kaujas pat bez iemesla un daudz ļaunuma?

Atbilde ir vienkārša - tāpēc, ka tev tas viss vēl joprojām ir svarīgi. Svarīga ir pieredze, nemiers, ciešanas un pats galvenais - bailes. Bailes zaudēt iluzoro drošību. Tu vēlies, neko nedarot, atrasties drošībā, atrasties stabilos apstākļos, kurus tu raksturotu ar vārdu - miers. Ir bailes no pēkšņām, it kā ar burvju mājiena radītām nepatīkamām izmaiņām visapkārt. Varbūt ieraudzīsi sevi tādu sačokurojušos kopā ar citiem, ejošu tukšumā. Taču baiļu eamību vari izmainīt.

Šo vienkāršo patiesību var apjēgt tikai acumirklīgi, bez ilglaicīgiem loģisko argumentu un pierādījumu meklējumiem, pārvēršot savas apziņas simtiem tūkstošu atzarojumus vienā lielā stumbrā, serdenī, kas aizpildīs tevi visu, neatstājot vairāk vietas jebkādām šaubām vai bailēm par pagātni-tagadni-nākotni. Tas būs tāda cilvēka serdenis, kas beidzot izkāpis no laivas, pilnībā sevi izmainījis, pilnībā sevi apzinājies. Serdenis, kas padara tevi brīvu. Brīvu no uztraukumiem un ciešanām, noguruma, skatot pasaules nepilnības un sāpīgi tās uztverot.

Sajutis, ka esi jau nogājis savu apli, ieskaties sevī, apskati jau tevī izveidojušās izmaiņas un tad atbildi tikai sev pašam – kas tev ir svarīgi un kam vairs nav lielas nozīmes, ko tev vajag, un kas jau sen sevi ir izdzīvojis, kas tevi interesē un ko tu vēlies! Izskati sevi godīgi, bez iekšējiem pastāvīgajiem meliem un tad, atgriezies atpakaļ pasaulē, tu ieraudzīsi to pašu pasauli, taču jau citādu.

Pasaule vairs nebūs tava prāta produkts, tā atvērsies tev tāda, kāda tā ir patiesībā. Tu ieraudzīsi, ka zem katras apziņas maskas slēpjas Dvēsele, ka šī visapkārt un visur esošā kņada ir tikai vecā teātra paplukušās dekorācijas, kurās bija tik interesanti atrasties, pieņemot tās par realitāti. Tu ieraudzīsi, ka tavs pastāvīgais nemiers par paša komforto drošību ir tikai tava prāta apziņas triks, mēģinot saglābt savu cietoksni. Ieskaties sevī, un uzzināsi, atcerēsies sevi kā Bezgalīgo spēku, Mūžīgo gaismu, Mīlestību, Dvēseli, kas mierīgi vēro notiekošās lugas nobeigumu!
Atceries, kas tu esi ...

http://beletzkaya.ucoz.ru/news/skuchennost_soznanija/2015-03-23-81
http://beletzkaya.ucoz.ru/news/beskonechnaja_sila/2015-03-12-80

Latviskais tulkojums no: http://gaisma12.lv/jaunumi.php
Komentāri (0)  |  2015-04-13 19:27  |  Skatīts: 887x         Ieteikt draugiem

Atpakaļ