Publikācijas
(fragments no Šri Činmoja grāmatas „Prieka spārni”/ Sri Chinmoy „ Wings of Joy” 15.nodaļas tulkojuma latviešu valodā)
nodaļas nosaukums- SNIEGBALTIE TĪRĪBAS ZIEDI
Dziļi tavā sirdī ir zieds;
Šī zieda vārds ir tīrība.
Tīrība ir Dieva elpa. Ja esam tīri, varam izjust Dievu kā savu. Tīrībā spēj augt mūsu dievišķība; tīrībā spēj uzplaukt mūsu patiesā dzīve un mēs varam rast tās piepildījumu šeit, uz zemes.
Ja spēsim saglabāt tīrību, nekad nezaudēsim neko no tā, ko būtu vērts paturēt. Šodien mums var būt dižas domas vai liels iekšējais spēks, taču rīt tas zudīs, jo neesam tīri.
Ar daudzām atslēgām var atvērt tīrības durvis – labākā no tām ir domu viļņu apturēšana prātā. Kad prāts ir rāms un kluss, tīrība ataust visā būtnē. Jūs varat uzturēt prātu tīru, pastāvīgi jūtot, ka jums vispār nav prāta: jums ir tikai bērna sirds–zieds. Katru dienu uz dažām minūtēm jūtiet, ka jums nav prāta. Sakiet sev: “Man nav prāta. Man ir tikai sirds.” Pēc kāda laika jūtiet: “Man nav sirds. Man ir dvēsele.”
Kad sakāt: “Man nav prāta,” – tas nenozīmē, ka kļūstat par dzīvnieku. Ne tuvu tam. Jūs tikai sakāt: “Man nerūp šis prāts, kas sagādā man tik daudz netīrības un tik ļoti mani vajā.” Kad jūs sakāt: “Man ir sirds,” – jūs jūtat, ka sirdij piemīt tīrība. Kad sakāt: “Man ir dvēsele,” – tīrība piepilda jūs. Tad, pēc kāda laika, jums jādodas tālāk un dziļāk, sakot ne tikai: “Man ir dvēsele,” – bet arī: “Es esmu dvēsele.” Brīdī, kad sakāt: “Es esmu dvēsele,” – un meditējat uz šo patiesību, jūsu dvēseles bezgalīgā tīrība nonāks sirdī. Tad no sirds tīrība nonāks prātā.
Attīrīt prātu var arī, domājot par to kā par trauku – pilnu ar netīru un sastāvējušos ūdeni. Tikai iztukšojot trauku, mēs varam pakāpeniski piepildīt to no jauna ar tīru ūdeni. Vienmēr lūdzieties, lai prāts būtu tīrs. Lūdzoties prātā iemājo tīrība un paplašina spēju aptvert Dievu. Tīrība ir Dievu aptveroša. Ikreiz, kad lūdzamies, mūsu iekšējais trauks kļūst lielāks un lielāks, un tīrība, skaistums, gaisma un sajūsma spēj nonākt mūsu traukā, lai rotaļātos mūsu sirds dziļumos.
Mēs varam domāt par prātu kā tumšu istabu. Istabu, kuru gadiem nav redzējusi gaisma. Mums vajadzīgs kāds, kas ienestu šajā istabā gaismu. Tā ir dvēsele. Mums jākļūst par tuvāko draugu dvēselei, kura spēj palīdzēt un kura ļoti vēlas apgaismot tumšo mūsos. Mums apzināti jājūt, ka mums dvēsele nepieciešama tāpat kā augums. Ja mūsu vajadzība būs patiesa, tad dvēsele nāks, lai apgaismotu mūsu prātu.
Tiešām?
Šodien, rīt vai tālākā nākotnē jūs noteikti attīrīsiet savu dzīvi. Bet, ja cilvēki pilnveidošanās gaitā jūs neizprot vai neciena jūsu tīro dzīvi, lūdzu, nepievērsiet uzmanību viņu kritikai. Reizēm mēs varam redzēt, ka pat patiess garīgs Skolotājs, kas ir pati sniegbaltā tīrība, kļūst par tumsonīgās pasaules kritikas upuri.
Reiz dzīvoja kāds dzenbudisma Skolotājs, kas bija ļoti tīrs un apgaismots. Tā nu gadījās, ka blakus viņa dzīvesvietai atradās pārtikas veikals. Veikala saimniekam bija skaista neprecēta meita. Kādu dienu atklājās, ka meita gaida bērnu. Vecāki aizsvilās dusmās. Tie gribēja zināt, kas ir tēvs, taču viņa neteica tā vārdu. Pēc atkārtotiem pārmetumiem un pazemojumiem viņa padevās un pateica, ka tēvs ir dzenbudisma Skolotājs. Vecāki viņai noticēja un skrēja pie Skolotāja, lādēdami to ar neiedomājamām rupjībām.
Skolotājs sacīja: “Tiešām?” Tas arī bija viss.
Kad piedzima bērns, viņi atdeva zīdaini Skolotājam. Viņš pieņēma bērnu un rūpējās par to. Šajā laikā viņa reputācija bija pilnīgi iznīcināta, viņš kļuva par izsmiekla objektu. Dienas vērtās nedēļās, nedēļas mēnešos, un mēneši – gados. Taču cilvēka dzīvē ir arī kas tāds, ko sauc par sirdsapziņu, un sirdsapziņa nelika meiteni mierā. Kādu dienu viņa beidzot atklāja saviem vecākiem bērna īstā tēva vārdu; tas bija vīrietis, kas strādāja zivju tirgū. Vecāki atkal aizsvilās dusmās, turklāt tos sāka vajāt nožēla un vainas izjūta. Viņi aizskrēja pie dzenbudisma Skolotāja, lūdzās piedošanu, visu izstāstīja un paņēma bērnu atpakaļ. Viss, ko viņš pateica, bija: “Tiešām?”
Pasaule var neizprast vai pietiekami nenovērtēt tīrību, bet, ja Māte Zeme dod patvērumu kaut vienai tīrai dvēselei, tās priekam nav gala. Viņa saka: “Vismaz ir viena dvēsele, uz kuru varu paļauties.”
Šajā grāmatā jūs iepazīsiet dziļu, patiesu un vienkāršu skatījumu uz meditāciju un garīgās pilnveidošanās pamatvērtībām – mīlestību, līdzcietību, iekšējo mieru, patiesumu, piedošanu, prieku, pacietību, atklājot to, cik praktiski nozīmīgas tās ir mūsdienu cilvēka un sabiedrības dzīvē. Tā iedvesmos jūs nebūt vienaldzīgam pret sevi, savu dzīvi un pasauli, vienmēr tiekties pēc izaugsmes un atbalstīt savu tautu un cilvēci to tīrākajos un patiesākajos centienos.