2. cēliens
Kritusī sabužinājās un aši aptvēra situāciju. Tā nebija bezcerīga. Apkārt vārtījās citas zīles, kurām krišanas fakts vēl nebija pielecis.
Ozolzīle nodomāja: Tā. Cepurīte man ir tīri glīta un vēl joprojām tur, kur tai jābūt. Es mīlu dzīvi.
3. cēliens
Drēgns rudens. Pēdējās vēja norautās lapas kā brīdinot stindzinošajā gaisā veica dīvainus pagriezienus. Iestigusi zemē starp nedaudz jau pūt sākušām citām zīlēm, Ozolzīle klusi un visaptveroši pie sevis nošļupstēja:
Viss ir tikai ilūzija. Arī mana cepurīte. Es mācos mīlēt dzīvi.
4. cēliens
Klusums. Tumsa. Un piedevām sals.
Ozolzīle (ar nez no kurienes uzradušos spītu) vērsās pie Dieva:
Dievs!!! Un tā tas viss arī beigsies? Kāda tam visam jēga? Man pienākas dzīve!
Un tad Ozolzīli pāršķēla balss:
Atceries, kas tu esi!
Ozolzīle pretim:
Es atceros, kas es esmu!!! Es esmu ozolzīle! Es nokritu no koka! Es apzinājos pa šo laiku sevi. Es ļoti labi zinu, kādā krāsā man miza un kādā aiz mizas paslēptais saturs. Un man vēl joprojām ir cepurīte!
Beigas.
Balss, kas turpināja neizbēgami šķelt Ozolzīli uz daudzām pusēm dimdināja:
Tu esi Ozols!!! Tu esi ozols!!! Tu esi Es!!!
Ozolzīle padevās. Cepurīte aizripoja....
UN DZIMA KOKS.
UN SĀKĀS OZOLZĪLES DZĪVE...
Rudenīgu pārvērtību sveicienus sūtot,
Debesis un Agnese
Avots: https://www.facebook.com/agnesejoy/?fref=nf