Kā var piepeši just sevī īpašas spējas? Kā kļūst par dziednieku? Vaicāju to Lindai. Viņa smaida vien. Tomēr viņas dzīvesstāsts nedaudz paver noslēpumainās durvis.
Skatiens debesīs
Diez vai Latvijā ir daudz ģimeņu, kurām pasniegtas divas ābeles, Latvijas lepnuma balvas. Linda rāda savu kristāla ābelīti, saudzīgi ceļ pret gaismu. Pirms diviem gadiem ar to novērtēta labdarības projekta īstenošana – viņa rosināja adīt zeķītes, cepurītes un īpašas lietiņas priekšlaicīgi dzimušiem bērniem, labajā darbiņā iesaistīja daudzas sievietes.
Otra ābele ir viņas dzīvesdrauga Matīsa apbalvojums, ko viņš saņēma 2008. gadā kopā ar brāli Oskaru. Brāļi Barkovski tika sumināti par labdarības projektu, viņi ziedoja Bērnu slimnīcai līdzekļus, ko ieguva par skolēnu zīmētām apsveikuma kartītēm.
Tieši Matīss pamudināja Lindu pievērsties sevis izzināšanai, meditācijai, ļāva apjaust, ka viņai dots kaut kas vairāk. Arī viņš pats ir apveltīts ar īpašām spējām, pulcina ap sevi līdzīgi domājošos. Vairāk var uzzināt, ielūkojoties Matīsa veidotajā portālā Miera māksla (www.art-of-peace.info).
Ģimene dzīvo gan Valmierā, gan Rīgā. Tiekamies Rīgas dzīvoklī, kas atrodas kāda nama augšējā stāvā. Plašais logs ļauj skatienam ieskriet tieši debesīs. Skan mantru dziedājuma ieraksts, smaržo vīraks.
“Necenšos skandināt, ka esmu dziedniece, cilvēki paši mani atrod. Daudzi cer uz brīnumu, gaida, ka visu atrisināšu viņu vietā. To nedaru, vien ļauju saredzēt, ka katrs cilvēks pats ir brīnums,” – tā iesāk Linda.
Mostas metāla dievs
“Ļoti labi atceros sajūtas bērnībā – tās bija līdzīgas, kā man ir tagad. Biju pavisam maza, kādi četri gadi, kad acu priekšā sāku redzēt skaitļus, tie nāca rindās, virtenēs, dažādās kombinācijās, kas ļoti ātri mainījās. Ar bērna prātu to nevarēju aptvert, pat nobijos.
Ne reizi vien ar mani kāds runāja. Nevaru pateikt, kas tas bija, bet dzirdēju. Drīz vien sapratu, ka tas, ko redzu, sajūtu, nav labi, nav normāli, jo nevienam citam tā nav. Tagad zinu – ikviens bērns piedzimst ar augšu vaļā. Daudz ko redz, taču vēlāk tas zūd, cilvēks vienkārši aiztaisās ciet,” spīvi saka Linda.
Pusaudzes gados apskaidrība kā vilnis nākusi vēlreiz, gribējies kliegt – pasaule nav tikai tas, ko redzam!
“Bieži gulēju uz palodzes un skatījos zvaigznēs. Bija sajūta, ka runāju ar debesīm. Īsti vairs neatceros, bet tā bija kaut kāda informācija par planetāro sistēmu. Ļoti interesanta, lai gan ne visu sapratu. Pēc tam sāku vairāk interesēties par ģeogrāfijas stundās mācīto.
Neticēju, ka cilvēks var dzīvot vienkārši tāpat – kā mašīna, neko neredzēt, neapjaust. Manī milza protests, sāku klausīties smago metālu, visu pēc maksimālā! Par tādu situāciju mēdz teikt, ka pusaudzī mostas metāla dievs. Tas tāpēc, ka man nācās būt tādai, kādu mani grib redzēt citi. Nevarēju būt pati.
Pabeidzu skolu, sāku studēt, strādāju, apprecējos, piedzima pirmais bērns, dēls. Viss kā vajag, kā sabiedrība akceptē.”
“Tad paliku stāvoklī ar meitu. Grūtniecība bija smaga, ļoti atšķirīga no pirmās, kad iznēsāju dēliņu. Aizgāju pie ginekoloģes un teicu: man ir sajūta, ka vēderā sit kā ar elektrību. It kā vēderā dzīvotu elektriskais zutis. Viņa skatījās un mīlīgi māja ar galvu. Bija redzams, ka uzskata to par grūtnieces dīvainību.
Ar meitiņu man bija gluži vai telepātiska saikne, pat grūti izstāstīt. Es runājos, un viņa man atbildēja, turklāt bija skaidrs, ka tieši par to, ko saku. Dziedāju un jutu, kā viņa reaģē. Daudz vēlāk apjautu, ka meita ieradusies šajā pasaulē ar īpašu uzdevumu – viņā ir kaut kas vērtīgs, to nākusi dot man. Viņa mani pamodināja. Manī sāka kaut kas kāpt, drīz vien sapratu, ka tas nav slāpējams.”
Linda nedaudz apraujas stāstījumā, piebilstot, ka par meitu nevēlas stāstīt pārāk daudz, jo “viņa man nav devusi tādu atļauju”.
Lote piedzima tikai kilogramu smaga, pavisam sīciņa. Turklāt ārsti konstatēja ļoti retu ģenētisku saslimšanu – smadzenes neraida impulsu, kas liek just slāpes un izsalkumu. Eiropā ar šādu kaiti sirgstot vien daži cilvēki, mediķiem par to vēl esot maz zināšanu.
Ilgs laiks bija jāpavada slimnīcās Rīgā un Valmierā.
Kad ārste pateica, ka bērns nomirs, nesasniedzis pat gada vecumu, Lindu pārņēma spītība. Viņa visu ņēma savās rokās, paļāvās un ticēja, ka viss būs kārtībā. Tomēr bija ļoti grūti. Atvedot mājās, rūpes pieauga. Mazulīti vajadzēja īpaši rūpīgi pieskatīt, barot un dzirdināt. Katru dienu bija vemšana, un tā līdz pat divu gadu vecumam. Visu šo laiku Linda meklējusi alternatīvas un veidojusi pati savu ārstēšanās procesu. Līdz brīdim, kad saprata – ārstēšana nemaz nav vajadzīga. “Cīnīties nav vērts. Vērtīgāka ir pieņemšana,” viņa uzsver.
Tieši šajā grūtajā laikā Linda izveidoja Sirds siltuma darbnīcu. Uz to pamudināja slimnīcā uzņemtā fotogrāfija ar meitas kājiņu. Tik tieviņa kā pirksts, ko tādā lai uzvelk, kur ņemt tik sīkas zeķītes? Viņa sāka sarakstīties ar citām mammām internetā, sadraudzējās ar Ilzi no Nīderlandes. Izdomāja, ka varētu adīt priekšlaicīgi dzimušajiem mazuļiem nepieciešamo un vest uz dzemdību nodaļām. Saprata, ka šāds atbalsts vajadzīgs ļoti daudziem bērniņiem. Sāka apzināt rokdarbnieces, pieteicās daudzas, arī ārvalstīs dzīvojošās. Tagad jau darbojas ap 200 sieviešu, kuras ada šādiem bērniem nepieciešamo. Saziņā ar ārstiem radušās interesantas idejas, piemēram, kokoniņš – adīts maišelis ar cepurīti, kam galā dzijas gabaliņš. Ar to adījumu savelk, turklāt pavediens ir kā drošības āķītis, pie kā mazulim pieķerties.
Meitas dēļ Linda sāka studēt pedagoģiju, apguva Montesori metodi, jo saprata, ka mazā neiederēsies standarta sistēmā, nevarēs mācīties parastajā skolā.
“No pirmās dienas meita, par spīti diagnozei, savās sajūtās ir ļoti laimīgs bērns, un man kā mammai ar to ir gana. Kad audzināju dēlu, biju salasījusies žurnālus, akli sekoju tajos sacītajam. Meita parādīja citu ceļu – nekas nav nepareizi vai pareizi, vienkārši ir tā, kā ir! Nonācu līdz izpratnei, ko nozīmē audzināt bērnu brīvi. Vērot, saredzēt.”
Drīz vien Lindas dzīve pilnībā pārmainījās. Viņa to raksturo šādi: “Mani sāka likt uz tā ceļa.” Tas izpaudās pat fiziski, piemēram, radās dažādas ādas problēmas, kas izzuda, kad viņa beidzot pieņēma savas neparastās spējas, sāka likt tās lietā, palīdzēt cilvēkiem.
Grūtajā ikdienā, nepārtraukti pieskatot meitiņu, radās vēlme atslēgties, relaksēties. Meditēt nebija mācījusies, vienkārši mēģināja darīt tā, kā juta.
“Kādā dienā – tas bija vasarā pirms diviem gadiem – meditējot ieraudzīju spožas gaismas. Tas bija ļoti neparasti. Zilā gaisma bija pirmā, ko redzēju. Citā reizē sāka skanēt balss. Enerģētiska sievietes balss, tīra un skaidra.
Sākumā ļoti nobijos. Pielēcu kājās, izskraidīju visu māju, lai pārliecinātos, ka neviena nav. Linda, tu taču neej dēlī?! Sapratu, ka ar galvu man viss ir kārtībā, tomēr notiek kaut kas nesaprotams. Nevarēju gulēt, vispār ne mirkli aizmigt, tas ilga aptuveni piecas diennaktis. Ķermenī jutu it kā enerģiju – to nevaru nosaukt citā vārdā –, nemieru, gluži kā skraidīšanu. Tas nesāpēja, bet bija smagi izturēt šādu fizisku diskomfortu. Es nekādi nespēju to kontrolēt, tas vienkārši notika.
Reiz atnāca mamma un sāka uztraukties, vai tikai man nav slikti ar sirdi, jo agrāk patiesi cietu no aritmijas. Viņa iejauca cukurūdeni un deva padzerties. Es tikai māju ar galvu – ir jau labi. Ko citu man bija teikt?!
No mokošās sajūtas varēju tikt vaļā vien tad, kad devos dabā. Man ir sava iemīļota vieta ārpus pilsētas, tur ir mežs un ezers. Braucu turp, piespiedos kokiem, apgūlos uz ezera laipas un stundām tur gulēju. Reizēm pat paliku pa nakti. Tikai tā man izgaisa nelāgums.
Ja visu laiku centies būt tāds kā citi un noslēdzies dzīvo vismaz desmit gadu, ir grūti, ja pēkšņi sāc just cilvēku enerģiju, dzirdēt viņu domas, redzēt izjūtas. Vienlaikus centies saprast, ko darīt ar to visu, kas tik pēkšņi mani nolicis citā pasaulē.
Pilsētā vispār bija grūti uzturēties, jutīgi uztvēru ikvienu cilvēku, kurš gāja garām vai atradās tuvumā. Lielveikalā pat ieiet nevarēju, kļuva slikti no daudzajām enerģijām.
Arī tagad itin bieži braucu uz mežu, uz jūru, apķeros kokiem, samīļoju.
Kad dziedinu citus, nepieciešams izlīdzināt enerģiju. Ja nav iespējas doties dabā, skatos degošas sveces liesmā vai turu virs tās plaukstas. Nezinu, kā tas darbojas, bet svece sāk sprakšķēt, citreiz liesmā parādās melni plankumi. Tagad pilnīgi droši zinu, ka tīrīto cilvēka enerģiju vēlos atdot ugunij vai zemei.”
Drīz vien sākusies saziņa ar būtnēm. To mēdz dēvēt par čenelingu jeb vēstījumu. Šis termins cēlies no angļu valodas vārda channel – kanāls. Šādi apzīmē procesu, kad cilvēks pieslēdzas tā dēvētajam kanālam, saņem vēstījumu no augstākas enerģētiskās būtnes, vienotā apziņas lauka.
“Būtne spēj ļoti labi salāgoties, lai caur mani nāktu verbāli saprotama informācija, ko varu uztvert un saprast. Man ir sajūta, it kā es vairs nebūtu pati, caur mani kaut kas plūstu,” skaidro Linda.
“Meditācijā eju atbrīvoties no domām, attīrīt enerģiju, bet čenelingā sazinos. Ar mani kopā jau ilgu laiku ir sievišķā enerģija, sievietes tēls. Devu viņai vārdu Angela. Esības pasaulē jau nav vārdu, tas ir vien mans interpretējums. Viņa ir man blakus visu laiku, bet tas nenozīmē, ka nepārtraukti kaut ko vaicāju, bez iemesla viņu nesaucu. Sevis dēļ jautāju pavisam reti.
Tomēr pilnīgu ieiešanu saziņā praktizēju reti. Ikdienā palīdzu cilvēkiem, kuriem mana ieiešana transa stāvoklī varētu šķist dīvaina. Tāpēc turu pavadoņus blakus. Ko pavadoņi saka, to nododu cilvēkam.
Tagad tā man ir ikdiena, taču sākumā jutos patiešām neparasti. Kad pirmoreiz nonācu tuvplānā ar to pasauli, izjutu pārpasaulīgu mīlestību. Tur bija gaiša, ļoti spilgta gaisma, viss it kā vienots. Šķita – ja es iekļūtu tajā mīlestībā, izšķīstu… Tomēr vārds mīlestība ne tuvu neizsaka to, ko sajutu, tas tikai nedaudz pielīdzināms šai pilnībai. Pamodos, bija tik brīnišķīgi. Pēc tam divas dienas raudāju – ja tur ir tik skaisti, kāpēc man jādzīvo te?!
Matīss pastāstīja un parādīja, kā enerģiju vajag izlīdzināt. Nolēmām izmēģināt, kā tas darbojas saistībā ar citiem cilvēkiem. Matīss man palīdzēja, teica – tagad pieliec te rokas, koncentrējies uz šo vietu… Īsti nezināju, ko daru, bet sāka izdoties. Vairākiem cilvēkiem noņēmu sāpes. Sākumā manī bija daudz šaubu – varbūt tā ir tikai sakritība?! Taču reizēm bija sajūta, ka tas noticis manas palīdzības dēļ. Man to lika ieraudzīt, lai es nemeklētu attaisnojumu, nedomātu, ka nespēju. Tas notika pirms diviem gadiem. Tagad tā ir ierasta lieta. Manī ir pārliecība, ka runāt ar garu pasauli var katrs un arī dziedināt sevi var cilvēks pats.
Esmu izbrīnīta, ka mani tik daudzi atrod, brauc pat no citām zemēm, nesen bija no Igaunijas. Pārsteidz, ka nāk cilvēki, kuri paši iet šo ceļu, – meditācijas un jogas pasniedzēji, ekstrasensi.
Reizēm man vaicā: kā tu strādā? Nezinu, daru to, ko jūtas saka priekšā. Ja nāk informācija par šo cilvēku, pasaku to viņam, taču tikai tad, ja viņš to vēlas. Daži domā, ka pienāks man klāt uz ielas un uzreiz varēšu atbildēt. Tā nav. Ārpus saziņas esmu pavisam normāls cilvēks, strādāju, mācos. Ja ir konkrēts lūgums, pieslēdzos tam, kā arī pieslēdzu savu garīgo, enerģētisko būtni.
Nepieņemu cilvēkus, kuri nāk ziņkārības pēc, cienu savus fiziskos un garīgos spēkus. Strādāt ar enerģijām, sarunāties ar būtnēm, sniegt informāciju nav tik vienkārši, kā nogriezt maizes riecienu. Dziedināšana paņem spēkus, tas ir ļoti grūti.
Bieži vien no manis gaida brīnumu. Man šķiet vērtīgi pateikt, ka nevis es izdarīšu tavā vietā, bet tikai mazliet palīdzēšu, parādīšu virzienu. Jāiet būs pašam. Viss taču sākas ar sevi, un visu iespējams mainīt. Dzīves scenārijs nav viens, vienmēr ir izvēle.”
