Galva pārstāv mūs pašus. Tas ir tas, ko rādām pasaulei. Ja kaut kas nav kārtībā ar galvu, kaut kas nav kārtībā ar mums pašiem.

Galvassāpes rodas, kad jūtamies nepilnvērtīgi. Nākamreiz, kad sāpēs galva, uz mirkli apstājies un padomā, par ko un kāpēc jūties pazemots. Piedod sev, lai šī sajūta pazūd, un galva pati pārstās sāpēt.

Migrēna rodas cilvēkiem, kuri vēlas būt ideāli, un tiem, kad šajā dzīvē sakrājies daudz aizkaitinājumu.

Mati pārstāv spēku. Kad mums ir ļoti bail, mēs radām "dzelzs jostu", kas parasti sākas plecu muskuļos, tad virzās uz galvu, dažkārt uz acīm. Kad mēs radām lielu spiedienu uz galvaskausu, matu sīpoliņi automātiski aizveras un mati sāk atmirt un izkrist. Ja spiediens ir ilgstošs, mati pārstāj augt.

Ausis pārstāv spēju dzirdēt un klausīties. Problēmas ar ausīm nozīmē, ka cilvēka dzīvē notiek kas tāds, ko viņš kategoriski atsakās dzirdēt. Ausu sāpes liecina par dusmām par dzirdēto. Kurlums liecina par ilgu – iespējams, visu mūžu ilgušu – nevēlēšanos kādu dzirdēt.

Acis liecina par spēju redzēt. Acu problēmas liecina, ka mēs atsakāmies kaut ko redzēt – vai nu sevī pašā, vai savā dzīvē.

Kakls – tā ir spēja elastīgi domāt, ieraudzīt jautājuma otru pusi un saprast otra cilvēka viedokli. Kakla problēmas liecina par mūsu spītēšanos un atteikšanos kļūt elastīgākiem, sajūtu, ka "mums nav tiesību" un nepilnvērtības sajūtu. Tas atspoguļo spēju pastāvēt par sevi un paprasīt to, ko vēlamies.

Slims kakls – tas ir aizkaitinājums. Ja tam seko saaukstēšanās, tam nāk klāt apjukums. Laringīts parasti nozīmē to, ka esam tik nikni, ka nevaram parunāt. Kaklā ir koncentrēta arī visa mūsu radošā enerģija, tādēļ mandeļu un vairogdziedzera slimības liecina, ka radošā jomā mums nav izdevies izdarīt to, ko vēlējāmies.

Mugura pārstāv balsta sistēmu. Muguras problēmas liecina, ka nesaņem pietiekamu atbalstu.

Problēmas ar muguras augšdaļu signalizē par nepietiekamu emocionālo atbalstu, vidējai daļai ir cieša saikne ar vainas sajūtu. Bažas par finansiālo stāvokli var kļūt par iemeslu muguras lejasdaļas problēmām.

Plaušas – tā ir spēja ņemt un dot dzīvi. Plaušu problēmas parasti rodas no mūsu nevēlēšanās vai bailēm dzīvot pilnvērtīgu dzīvi vai arī no tā, ka paši uzskatām, ka mums nav tiesību tādu dzīvot. Tie, kuri daudz smēķē, parasti noliedz dzīvi, aiz maskas slēpjot savas nepilnvērtības apziņu.

Krūtis atspoguļo mātišķumu. Problēmas ar piena dziedzeriem liecina par to, ka mēs ar savu uzmanību burtiski smacējam otru cilvēku, lietu vai situāciju. Krūts vēzis liecina par to, ka vēl papildus klāt nācis aizvainojums vai naids.

Nav tik būtiski, kas ar mums notiek dzīves laikā, bet gan tas, kā mēs uz to reaģējam. Mēs visi, bez izņēmuma, 100% esam atbildīgi par visu, kas ar mums notiek.

Sirds, protams, simbolizē mīlestību, bet asinis – prieku. Ja dzīvē šo sajūtu pietrūkst, sirds burtiski sažņaudzas un kļūst auksta. Tā rezultātā asinis sāk cirkulēt lēnāk, un mēs soļojam pretī anēmijai, asinsvadu sklerozei un sirdslēkmēm (infarktam). Dažkārt, ieslīgstot dzīves drāmās, kuras paši radām, pat nepamanām prieciņus, kas ir mums apkārt.

Kuņģis pārstrādā visas jaunās idejas un situācijas. Kuņģa problēmas parasti liecina, ka mēs nesaprotam, kā asimilēt jauno dzīves situāciju un baidāmies. Kuņģa čūla ir vairāk nekā bailes – tā ir sajūta, ka neesam gana labi un pilnvērtīgi saviem vecākiem, priekšniekiem utt. Mēs to vien darām, kā cenšamies izpatikt citiem. Risinājums ir mīlestība. Cilvēki, kuri mīl un ciena sevi, ar čūlu neslimo.

Žultspūšļa akmeņi simbolizē uzkrātās rūgtās domas un lepnību, kas traucē no tām atbrīvoties. Pastāvīgi saki sev: "Es ar prieku atlaižu savu pagātni. Dzīve ir brīnišķīga un es arī."

Urīnpūšļa, dzimumorgānu un izvadorgānu problēmas rodas no slimīgām idejām par mūsu ķermeni un tā funkcijām. Katrs orgāns atspoguļo pašu dzīvi, kuru mēs taču neuzskatām par netīru un pretīgu.

Olnīcas atspoguļo radošo enerģiju. To problēmas ir neizpaustas radošās iespējas.

Kājas mūs nes pa dzīvi. Problēmas ar kājām liecina par bailēm virzīties uz priekšu vai nevēlēšanos iet kādā noteiktā virzienā. Varikozas vēnas liecina, ka tu neieredzi darbu vai mājas.

Nelaimes gadījumi nebūt nav "gadījumi". Kā visu savā dzīvē, arī tos mēs radām paši. Mēs veidojam pārliecību sistēmu, kura mūs pie tiem noved. Nelaimes gadījumi ir dusmu un aizvainojumu izpausme. Tie rodas no cilvēka bezizejas sajūtas un nespējas paust savas jūtas, kā arī kā no sacelšanās pret pastāvošo iekārtu. Mēs tā skaišamies, ka gribas kādam sist, bet sitienu saņemam paši. Kad mēs dusmojamies uz sevi vai jūtamies vainīgi un burtiski meklējam sev sodu, tas nāk nelaimes gadījuma veidā. Sāpes, savukārt, pateiks tev priekšā, pie kā dzīvē būtu jāpiestrādā, bet tas, cik tās spēcīgas, – parādīs, cik ļoti gribēji sevi sodīt.

Reimatisms rodas no pastāvīgas sevis vai citu kritizēšanas. Cilvēki, kas slimo ar šo kaiti, pievelk tādus, kuri viņus pastāvīgi kritizē. Viņu lāsts ir viņu vēlme vienmēr būt "pilnībai" jebkurā situācijā.

Astma. Slimniekiem šķiet, ka viņiem nav tiesību elpot pašiem. Bērniem-astmatiķiem ir augsti attīstīta sirdsapziņa, un viņi parasti uzņemas vainu. Dažkārt viņiem var palīdzēt apstākļu maiņa, īpaši, ja ģimene nedodas kopā ar viņiem.

Vēzis ir slimība, kuru izraisa uzkrāts aizvainojums, kurš vārda tiešā nozīmē saēd ķermeni. Bērnībā var gadīties kāds notikums, kurš burtiski uzspridzina ticību dzīvei. Šis notikums nekad neaizmirstas, un cilvēks dzīvo ar ārkārtīgu žēlumu pret sevi. Viņiem bieži vien grūti uzturēt ilglaicīgas attiecības, dzīve sastāv no nebeidzamiem sarūgtinājumiem. Cilvēkā mājo bezcerības sajūta, viņam viegli visās savās problēmās vainot citus. Viņi ir ļoti paškritiski. Vēzi vieglāk ārstēt, sevi iemīlot un pieņemot tādu, kāds esi.

Liekais svars ir vienkārša nepieciešamība pēc aizsardzības. Mēs meklējam aizsardzību no sāpēm, kritikas, seksualitātes, apvainojumiem utt. Arī cilvēki bez šīs problēmas brīžos, kad jūtas nepārliecināti, pieņemas svarā. Cīņa ar pasauli ir lieks enerģijas un laika tēriņš. Kad beidz pretoties, svars uzreiz arī normalizējas. Uzticēšanās sev un dzīves procesam un atteikšanās no negatīvām domām palīdz novājēt.

Jebkuras sāpes liecina par vainas apziņu. Tā vienmēr meklē sodu, kas, savukārt, rada sāpes. Hroniskas sāpes liecina par pastāvīgu vainas sajūtu.

Audzēji rodas, ja mēs skraidām pa pasauli ar saviem aizvainojumiem, visu laiku par tiem domājot. Sieviešu dzemdes vai olnīcu audzēji visbiežāk rodas no emocionālajām sāpēm, kas radušās no sitiena pa sievišķību.

Nav tik būtiski, kas ar mums notiek dzīves laikā, bet gan tas, kā mēs uz to reaģējam. Mēs visi, bez izņēmuma, 100% esam atbildīgi par visu, kas ar mums notiek.

Inta Prūse



http://www.delfi.lv/orakuls/biblioteka/47971523_kadas-emocijas-izraisa-kuru-kaiti-isa-vardnica