Ikviens vēlas zināt vienu - kāpēc mēs dzīvojam. Kāda ir konkrētā cilvēka dzīves jēga?
Daudzi uzskata, ka Dzīves Jēga ir kā spoža Saule, kas gaiši apspīd cilvēka dzīves ceļu, izgaismojot to. Tad beidzot laime un harmonija piepildīs pa šo ceļu ejošo un sajūta, ka dzīve tiek nodzīvota ar jēgu, pasargās cilvēku no negatīviem pārdzīvojumiem. Tas ir tik vilinoši! Un vajag tik vienu - atrast šo Sauli - Jēgu.
Un cilvēks dodas meklējumos. Kāds meklē informāciju par šiem jautājumiem, vaicā pēc padoma pie vecākās paaudzes, kāds meklē informāciju grāmatās, kāds internetā, kāds apmeklē personības izaugsmes treniņus. Visi centieni noķert un noturēt kaut Saules stariņu, pārvēršas bezgalīgā skrējienā pēc zināšanām, taču tās nepiepilda viņu ar harmoniju un laimes sajūtu. Informācijas pārpilnība izsauc nevis labsajūtu, bet gluži otrādi - toksikozi. Tā vietā, lai būtu laimīgs, cilvēks grimst skumjās, apātijā un garlaicībā. Neko vairs negribas.
Kāpēc tā? Katrs taču no visas sirds vēlas ieraudzīt Sauli! Un tāpēc dara visu iespējamo, lai to ieraudzītu.
Varbūt tas notiek tāpēc, ka:
Kāds visu laiku skatās zem kājām, visu mūžu baidoties paklupt. Un neredz Sauli.
Kāds, skatoties uz priekšu, visu laiku skrien, baidoties nokavēt. Un neredz Sauli.
Kāds visu laiku stāv uz vietas un sakoncentrējies veras augšup. Apžilbināts, viņš tā arī neierauga Sauli...
Bet varbūt arī ir citi iemesli...
Vai kāds no viņiem kaut kad varēs atrast savu Sauli? Un kas tam vajadzīgs? Dzīvosim, redzēsim.
Stāsta, ka reiz noticis tā:
«Nesen vai sen dzīvoja kāds cilvēks. Viņš vienmēr staigāja noliektu galvu, uzmestu kūkumu, saspringtiem pleciem un skatienu, piekaltu zemei. Viņš nekad neskatījās augšup, jo nebija ne vēlēšanās, ne vajadzības to darīt. Nekas dzīvē nenesa viņam prieku. Viss bija pelēks un bezgaršīgs. Tas viņu ļoti apbēdināja un par to viņš dusmojās uz visiem. Ar visu savu būtību viņš centās apkārtējiem parādīt to, ka viņš cieš, ka viņam ir grūti.
Dēļ viņa mūžīgajām sūdzībām un neapmierinātības, cilvēkiem arvien mazāk gribējās ar viņu satikties un komunicēt. Un viņam izdevās arī par to vainot citus. Un beidzot vairs nebija neviena, kas vēlētos klausīties viņa žēlabās un sūdzībās par sūro likteni un netaisnību.
Viņš palika pavisam viens. Vientulībā viņam kļuva vēl grūtāk un viņš sāka raudāt. Sākumā pieraudāja peļķi, pēc tam - ezeru un visbeidzot - asaru jūru. Viņam vairs nebija spēka turēties uz ūdens - paša pieraudātajā rūgti sāļajā jūrā, un viņš sāka grimt.
Laižoties dziļumā, viņš atvadījāš no dzīves - pelēkās un bezgaršīgās. Atmiņā uzpeldēja visi aizvainojumi, nedodot vietu labām jūtām. Ķermenis bija kā no vates un lēnām tas nogūlās jūras dibenā. Nogurums no bezjedzīgās un garlaicīgas dzīves neļāva rasties pat bailēm nāves priekšā. Kad galva un pakausis jau skāra smilšaino jūras dibenu, viņš pēdējo reizi atvēŗa acis, tukšs skatiens vērsās augšup - tuvāk ūdens spogulim. Saules stari šķēla ūdeni un tas mirguļoja un vizēja.
«Kas tas? Kas tā par gaismu? Kas tie par stariem un krāsām?», – daudz dažādi jautājumi mirklī izskrēja cauri smadzenēm.
«Es gribu to redzēt! Es gribu tikt augšā! Es gribu turp peldēt!», - šie vārdi zvanīja viņam ausīs - skaļi un trauksmaini.
Pirmo reizi savā dzīvē šis cilvēks aizmirsa par saviem aizvainojumiem un problēmām. Viņš pēkšņi ieraudzīja kaut ko, kas viņu sauca un vilināja. Izrādījās, ka dzīve ir daudzšķautņaina un uz to var skatīties no dažādiem redzes leņķiem, ne tikai ar nolaistu galvu.
Viņu pārpildīja sajūsma no redzētā, interese, vēlme iepazīt to - jauno un dzīvot. No jaunajām sajūtām ķermenis piepildījās ar spēku, un sirds ar mīlestību un pateicības sajūtām.
Viņš sakopoja savus spēkus, ar kājām atspērās pret jūras dibenu un sāka savu ceļu augšup - pretīm Saulei, vērojot, kā pasaule apkārt krāsojas arvien košāka un Saules stari arvien spožāk mirdz...»
Stāsta, ka šis Cilvēks vēl joprojām dzīvo. Iespējams, esat viņu kaut kad satikuši - taču tagad viņš pasaulē raugās smaidot citiem cilvēkiem un viņa acīs spīguļo Saule.
Cilvēki viņam jautā, ko palasīt vai izdarīt tādu, lai arī viņiem tā mirdzētu acis. Un viņš vienmēr dod vienu un to pašu padomu:
«Nav speciāli jāmeklē VIENMĒR MIRDZOŠA UN NEKAD NENORIETOŠA SAULE. Pienāks laiks, un tās stari paši caurspīdēs tavu sirdi - tajā brīdī, kad tas patiešām būs vajadzīgs».
Autors: Svetlana Ripka
Tulkoja: Ginta FS
