Tas ir dabiski un nepieciešami – izzināt pašam sevi, remdēt dvēseles saucienu pēc zināšanām. Skolās mums iemāca izprast materiālo, ārējo redzamo pasauli, bet maz ir tādu skolotāju, kuri ver durvis uz iekšējās pasaules dārgumiem. Tā nu katrs savā laikā mēs nonākam punktā, kurā dvēseles sauciens pēc skaidrības, saprašanas ir tik liels, ka sākam izmēģināt dažādus ceļus. Katram savs un savā laikā, un līdztekus visām Austrumu praksēm pastāv un joprojām latvietim sasniedzama ir latviskā dievsajūta, Visuma kārtības likumi, kuri trīsuļo, joprojām dzīvo un viļņojas tautasdziesmās.
Dainās Visuma, dzīves saprašanas likumi, atslēgas uz dvēseles pasaules pērlēm ieausti viegli, vienā divās rindiņās – tā, lai, paaudzēm mainoties, atkal un atkal cilvēkam – meklētājam būtu, kur pasmelties vieduma sēklas un aust savu dzīves villaini saskaņā ar harmonijas un dvēseliskas gudrības likumiem.
Raksti – dzīves pavedieni
Mēs katrs aužam savu neatkārtojamo dzīves villaini, enerģētisku tīklu, kurš sastāv no pieredzētā, pārdzīvotā, sajūtām, emocijām, domām, atmiņām, vēlmēm. Mēs esam saistīti ar visu, ar ikvienu satiktu cilvēku un notikumu savā dzīvē. Tas viss rada neatkārtojamu katra cilvēka dzīves rakstu.
Saka rakstu rakstītāji,
Gana grūta rakstīšan`.
Kas mācēja, tam bij` viegli,
Kas nemāk(a), tam bij` grūt`!
Izrakstīt, uzrakstīt savu dzīvi, šo laika sprīdi, kuru dots pavadīt uz šīs planētas Zeme, ne vienmēr ir vienkārši. Lai savu dzīves villaini izrakstītu skaisti, ir jābūt zināšanām, jāprot rakstīt. Tautasdziesma pauž – tam, kurš saprot Visuma likumus, vadās pēc tiem, prot rakstīt, ir viegli dzīvot. Tu dzīvo apzināti, redzi kopainu, saproti, ka katra izvēle ved uz noteiktu rezultātu, nav nekā nejauša.
Ja tu, savukārt, neproti rakstīt, tev nav zināšanu, kā dzīvot, kā darbojas Visums, tad ir grūti. Tad ir sajūta, ka esi apstākļu vai sakritību upuris, nevis radītājs, tevi mētā pa dzīvi, un ir sajūta, ka liktens izrīkojas, kā grib.
Labāk būt tam, kurš saprot rakstus, kopš laiku laikiem tautasdziesmās, pasakās, dabā, citu tautu senajos rakstos ieaustās dzīves gudrības, dvēseles zināšanas.
Es lasīju tās zīmītes,
Ko Saulīte atsūtīj`;
Še krustiņis, tur krustiņis -
Vidū balta atslēdziņ`.
Tautasdziesmas pauž, ka savu dzīves gājumu, sevis sarakstīto vajag cienīt, prast ieraudzīt vērtīgo savā ceļā. Šīs dzīves beigās svarīgākais būs pats noietais ceļš, nevis uzkrātā mantiskā bagātība vai iegūtās balvas, vērtīga būs pieredze, ar sirdi saprastais, ar sirdi izdzīvotais.
Ceļa mātes bagātība,
Ne ar naudu mērojam`;
Lieli ceļi, mazi ceļi,
Visi pilni sudrabiņ`.
Dainas atgādina par cilvēka savā ziņā ierobežoto redzējumu. Tas, ka tas tāds ir, nav ne labi, ne slikti, bet kamēr cilvēks nav ieguvis skaidru redzējumu, viņš apkārt notiekošo, jebkuru norisi, notikumu lielākoties vērtē pēc savas mērauklas, saskaņā ar savu nepilnīgo redzējumu (neredzot kopainu, visu Visuma krāsaino puzli).
Kurā brīdī mūsu acīs nevērtīgais kļūs par vērtīgo, mēs nezinām. Bet, laikam ejot, redzams, ka materiālajā pasaulē viss ir pakļauts pārmaiņām – ik šūna, katra cilvēka ķermenis, jebkura lieta vai pašu dots vērtējums kādam pieredzētam notikumam. Ikviena upe pamazām maina savu gultni un krasta līniju, upe plūst, tā neapstājas, nav iespējams kaut ko noturēt nemainīgu, pastāvīgu.
Visi ļaudis tā sacīja,
Kas dos lietu no nelietas?
Dievs dos lietu no nelietas,
Paliks lieta nelietā.
Viens no dabas likumiem ir – tāds tādu piesaista. Šo likumu var pielietot savā labā tādējādi, ka brīžos, kad ir grūti vai nav iekšēja spēka un redzes saprast, sajust, kā tālāk dzīvot, var doties pie cilvēkiem, kuriem ir spēks, enerģija, dievapjausma, kuru klātbūtne vien jau ir pacilājoša, iedvesmojoša. Ja es pats esmu gatavs pārmaiņām, tad, esot šo ļaužu klātbūtnē, pārskaņošanās, iekšēja pārveidošanās, emocionāla attīrīšanās un uzskaņošanās uz pozitīvu noti notiks ātri.
Kad rakstiņa nemācēju,
Paraugos paraugā;
Kad dzīvot nemācēju,
Paraugos ļautiņos.
Atsēžos(i) zemītē
Pie labiem ļautiņiem;
Kozin man dalipīs
Labu ļaužu labumiņš.
Kas ir dainās minētie šūpulīši?
Vēl par šo tēmu turpinot, gribas pieminēt arī dainu par šūpulīšiem. Mēs katrs izstarojam savu enerģētisko lauku, savā ziņā esam tāds kā vibrējošs šūpulīts, un viss mūsu ķermenis un tā lauks sastāv no neskaitāmiem dažādu veidu šūpulīšiem (domām, emocijām, atmiņām, vēlmēm), tas viss veido šo materiālo pasauli – Māras istabiņu – un mijiedarbojas ar miljoniem citu šūpulīšu.
Viss ir savstarpēji saistīts gan mūsu mazajā pasaulītē (ķermenī), gan lielajā. Neviena vibrācija nekur nepazūd, tā pāraug kādā citā vai iekustina kādu citu, un Visums dzīvo.
Tas, kā mēs noskaņojam savu mazo Visumu, ir atkarīgs no katra paša. Tāpēc iepriekšējā tautas dziesma saka, ka, apsēžoties labu ļaužu pulciņā, tev pielips viņu labumiņš (tu iešūposies viņu izstarotās vibrācijās).
Mīļās Māras istabiņa,
Pilna sīku šūpulīšu;
Kad to vienu kustināja,
Visi līdzi līgojās.
Viens no vissvarīgākajiem dzīves likumiem, kuru pieņemot un saprotot, kļūst vieglāk pieņemt šai pasaulē mūžam notiekošo dzīvības un nāves miju, ir nepieķeršanās. Nepieķeršanās ne mantai, ne dzīvībai, ne norisēm mūsu dzīvē, jo šai saulē mēs padzīvojam tikai kā viesi. Mēs ienākam un aizejam, bet "viņa saule, viņa zeme, tā visam mūžiņam".
Katrs ir aicināts pavērt vaļā šo tautasdziesmu dārgumu lādi, un varbūt atradīsies vārdi, kuri palīdz un izgaismo ejamo ceļu pašam, ģimenei, dzimtai un visai latviešu saimei.
Visi meži guni dega,
Visi ceļi atslēgām;
Ar Dieviņa palīdzību
Visiem gribu cauri tikt.
