MĪLESTĪBA! GAISMA! HARMONIJA!

MĪLESTĪBA! GAISMA! HARMONIJA!

 


Miķeļi


Kad atnāk Miega Mačs jeb Miķelis, latviešiem sākas veļu laiks līdz pat pašiem Mārtiņiem. Veļu laikā mēs godājam savus senčus. Ko gan mēs zinām par senčiem, dzimtām? Viens būtu skaidrs, ka senči ir kaut kas varens, mazliet mistisks. Mēs zinām arī to, ka viņiem būtu jābūt aicinātiem mums palīdzēt, ja būsim rātni un attieksimies pret viņiem ar cieņu. Kas gan notiek ar mums un senčiem?

Senči ir tie, kas radījuši mūs. Šie cilvēki ir miruši, viņu dzīvo grāmatā vairs nav, toties paliek atmiņas par viņiem. Par dažiem paliek pat stāsti un teikas, un katram no mums - dzīvajiem - ir sava vēsture, izcelšanās un savi senči. Līksmie jaunieši savus vecākus dažbrīd sauc par senčiem. Tas gan vairāk ir humoram, jo sencis pēc būtības ir kāds, kas jau ir nolicis savu ķelli.

Senči ir radījuši mūs, bet ko tu radi un/vai pieradini, par to tu atbildi! Senči ir atbildīgi par mums, jo ir mūs radījuši. Mēs atbildēsim par saviem bērniem un mazbērniem utt. Šeit ir smalka robeža. Mēs neatbildam par senčiem, bet par viņu piemiņu un izmantojam viņu matojumu. Bieži dzīvē notiek savādāk.

Ja mēs atdosim enerģiju senčiem, mums nepietiks enerģijas radīt, un mūsu bērni būs mīlestības un dzīves enerģijas badā. Ir ļoti smalka līnija starp rūpēm par piemiņu un enerģijas atdošanu vecākiem, vecvecākiem un aizsaulei, kas balstās uz vainas sajūtu. Ja vecāks vaino un ir spējīgs apvainoties uz saviem bērniem, tā ir brutāla enerģijas sūkšana. Tādam vecākam enerģiju sūc viņa vecāki un senči, un tā ir tā briesmīgā atpakaļsūcošā enerģija, kas latviešiem ir aplam izplatīta. Vecāki netic saviem vecākiem, bet cer uz bērniem, sūc no tiem dzīves spēku un prieku un nedod tiem būt laimīgiem.

Rūpes par senču piemiņu ir kaut kas cits. Atnāk Miega Mačs un paver mums aizpasaules miglas plīvuru. Nāk veļi, kas vēl mums labu un sūta mums savu mīlestību, siltumu, gudrību. Vecāki stāv mums aiz muguras, aiz viņiem vecvecāki un jau tālāk visa mūsu dzimta, tūkstošiem paaudžu. Tas ir milzīgs spēks, kuram jābūt sakārtotam.

Kad ir sakārtota senču/dzimtu enerģija, mēs jūtamies stiprināti, iedvesmoti, droši un spējīgi un griboši radīt. Viens no bāziskās nedrošības cēloņiem ir nesakārtotas attiecības ar dzimtu un senčiem. Spoguļošanā mēs darbojamies ar iekšējiem tēliem un ļoti bieži kārtojam tieši šos dzimtu jautājumus. Mums ir iespējams sakārtot savas dzimtu lietas tā, ka ir prieks par mūsu senčiem un ir laimīga dzīve. Tad esam droši, spārnoti un gatavi radīt. Tas ir par laimi!

Lai mīlīgs un dvēseliski silts šis veļu laiks! Lai nāk laime!

Andis Geste,
Spoguļošanas moderators

Avots:https://www.facebook.com/PozitivaisPortals/

 

Komentāri (0)  |  2018-09-26 18:31  |  Skatīts: 49x         Ieteikt draugiem

Atpakaļ