MĪLESTĪBA! GAISMA! HARMONIJA!

MĪLESTĪBA! GAISMA! HARMONIJA!

 


Māra Rikmane "Mārdadzis"


      Māra Rikmane ir vērīga vērotāja, filozofe un spoža stāstniece. Dienasgrāmata ļauj ieskatīties mākslinieces dvēselē, dzīves spilgtākajos un traģiskajos brīžos; viņa izteikti apraksta tolaiku personības rakstniecībā, mākslā, mūzikā. Dienasgrāmatas stāstos dzīvojas Egils Plaudis, Knuts Skujenieks, Biruta Delle, Lolita Zikmane, Vidvuds Eglītis, Valdis Bisenieks, Lauma Reinholde, Biruta Baumane, Eižens Finks, bohēmas pārņemtie no bāra „Skapis”, spoži personāži no galerijas „M6” Mārstaļu ielā un daudzi citi. Dienasgrāmatā arī asi spriedumi par mūsdienām, filozofiskas un personiskas atklāsmes par pasaules kārtību un Visuma spēku.

„Apsēžos, novelku savus septiņjūdžu zābakus un domāju, vai tas viss noticis ar mani, varbūt tas ir tikai filmas scenārijs, pašas vai Augstāku spēku uzrakstīts, kurā uz laiku tēloju galveno varoni? Atskatoties nesaprotu, kura daļa šajā scenārijā un galvenajā varonī prevalējusi – tumšā vai gaišā? Laikam līdzinos mārdadzim,” saka dienasgrāmatas un grāmatas autore Māra Rikmane.

Grāmatas noformējumu veido Māras Rikmanes grafikas. 

-------------------

Par grāmatu:

Tie, kas reiz dzīvē mēģinājuši plaukstām apskaut mārdadzi, zina, cik sāpīgs un skaudrs šis apskāviens mēdz būt. Bez vīnsarkanas asinslāses pirkstgalā neiztikt. Taču tas nevienu neattur jūsmot par mārdadža skaistumu un majestātiskumu. Gluži kā mārdadzis skaista, aizraujoša un reizēm līdz kaulam dzeloša ir arī cienījamās latviešu mākslinieces, grafiķes, grāmatu ilustratores Māras Rikmanes grāmata – dienasgrāmata “Mārdadzis”, ko izdevusi izdevniecība “Latvijas Mediji”.

“Mārdadzi” varētu nosaukt par mākslinieces Māras Rikmanes dienasgrāmatu antaloģiju. Šajā grāmatā nopublicēti interesantākie un nozīmīgākie gabaliņi no mākslinieces dienasgrāmatām, kuras viņa raksta jau kopš piecpadsmit gadu vecuma. Tā kā dienasgrāmata ir rakstu darbs, kas sākotnēji tikusi rakstīta paša rakstītāja priekam un personīgai lietošanai, grāmatā publicētie gabaliņi ļauj izsekot ne tikai hronoloģiskajiem notikumiem autores dzīve, bet arī bez bez jebkādiem aizplīvurojumiem sekot līdzi viņas pārdzīvojumiem, jūtu pasaulei, personības izaugsmei. Autore sarunā ar sevi ir maksimāli atklāta un pauž savu viedokli, sajūtas, vērojumus un pārdomas gan par saviem līdzgaitniekiem: māksliniekiem, rakstniekiem, dzejniekiem, mūziķiem un citiem ar kultūru un mākslu saistītiem cilvēkiem, gan par mākslā un valstī notiekošo, gan par pašas ģimeni un radiniekiem. Viņa nebūt ne neizsakās maigi, baidoties kādu aizvainot, bet tas lasītājam ļauj saskatīt cilvēku, kas bieži vien ticis slēpts aiz neaizskaramā mākslinieka oreola. Mani, lasot šo grāmatu, aizrāva tas, kā tika parādīti cilvēks, kas vienlaikus ir ģeniāls un bezgala talantīgs, bet tajā pašā laikā grēcīgs, un līdz nelabumam sīkumains un mietpilsonisks. Māra Rikmane caur savām dienasgrāmatām ļoti talantīgi parāda ne tikai cilvēkus, bet arī laikmetu. Padomju gadi, pārmaiņu laiki un mūsdienas. Autore ir ļoti vērīga, viņas skatienam un dienasgrāmatai secen nepaiet nekas, ne nesakārtotā valsts politika, ne līdzgaitnieku mīlestība, ne naids, nodevība vai liekulība. Māksliniece norauj maskas no daudzu sejām un arī pati gluži atkailināta nostājas lasītāja priekšā. Tas ir apbrīnojami un ļoti, ļoti drosmīgi.

Manā vērtējumā šī grāmata ir līdzvērtīga nesen izdotajam Valda Rūmnieka darba “No Mežaparka līdz Murjāņiem”. Abas šīs grāmatas lasītājam palīdz nokļūt mākslinieku, rakstnieku un citu inteliģences pārstāvju pasaulē, ļaujot izprast gan laikmetu, gan cilvēkus, gan vidi.

http://sienakaudze.lv/2018/06/mara-rikmane-mardadzis/

-----------------

Vēl par grāmatu:

http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/monopols/grafikes-maras-rikmanes-mardadzis-jeb-makslinieces-dienasgramtas.a104456/

https://www.tvnet.lv/6540182/mara-rikmane-maksla-tacu-ir-patiesiba-jebkura-maksla

 

Citāts no grāmatas:

 2011. gada 27.jūlijs

----

Ja pārdomāju savu dzīvi un uzmetu skatu plauktam, kas piestampāts ar manām dienasgrāmatām, ar kurām sarunājos kopš piecpadsmit gadu vecuma, tad viss reducējas uz sevis izzināšanas procesu. Šim procesam ir arī mērķi, viens no tiem, varbūt pat dominējošais, ir adekvāti iepazīt pašai sevi un patiesi izpausties, ņemot vērā ideālus, uz kuriem tiecos.

Tas, tēlaini runājot, būtu – sameklēt, attīrīt, nospodrināt un ienest pasaulē to vislabāko, ko vien es zem savas spurainās, nepakļāvīgās, pat asās dabas kambariem spēju samanīt. Jau kopš sevi sāku apzināties, jutu, ka zem rakstura asumiem ir kaut kas man ļoti svarīgs, nepieciešams, kaut kas tāds, kas pilnībā izgaismotu manu dzīvi un noderētu arī citiem, ja vien es to atrastu, iznestu virspusē un ja pēc tā būtu pieprasījums.

Otra lieta ir – bez citu padomiem tikt galā ar nomācošu domu, ka droši vien esmu nodarījusi pāri saviem tuviniekiem kā šajā, tā citās dzīvēs.

Tātad atpestīties no vainas apziņas.

Es it kā atskatos atpakaļ un saku sev:

  • Tā taču nevajadzēja darīt, tā nevajadzēja rīkoties.

Protams, savās meditācijās un lūgšanās es no tā Visuma spēka, ko saucu par Absolūto Mīlestību un kas vienīgais mani, ja nožēloju līdz pamatu pamatiem to, kur esmu atkāpusies no sirds likumiem, varētu no pašpārmetumiem atpestīt, esmu saņēmusi zināmas atlaides, tomēr tas, ka tīrradnis, ko meklēju savas būtības pamatos un gribu kā dārgakmeni iznest virspusē, tā arī neiemirdzas visā spožumā, liek man domāt, ka par kaut ko neesmu atvainota.

------

 

Es lasīju ar lielu interesi, pamanīju mūsu kopējās stīgas, atsaucu šo to atmiņā... Paldies autorei!

Komentāri (0)  |  2019-05-16 23:40  |  Skatīts: 145x         Ieteikt draugiem

Atpakaļ