MĪLESTĪBA! GAISMA! HARMONIJA!

MĪLESTĪBA! GAISMA! HARMONIJA!

 


Anda Līce "Viss sākas šorīt"


    Anda Līce – vairāk nekā 20 dzejas un prozas grāmatu autore, vienlaikus labi pazīstama gan kā dzejniece, gan aktīva publiciste.
Jaunajā grāmatā publicētie liriskie monologi, dzeja, esejas un publicistiskas pārdomas atspoguļo Andas Līces ikdienas un metafizisko pieredzi mūsdienu Latvijā.

--------------

Fragments no grāmatas:

   Es jau kopš bērnības bieži sarunājos pati ar sevi. Man šķiet, to dara visi, daži, pat ejot pa ielu, runā balsī un žestikulē. Sabiedrībā tas tomēr tiek uzskatīts par zināmu dīvainību. Bet ko lai dara, ja sirds pilna, neiesi taču katram pretimnācējam to izkratīt. Atrodoties Zonā, es beidzot varu pievērsties ne vien savām domām, bet arī savam ķermenim. Mēģinu sarēķināt, cik vagonu, varbūt pat veselu vilciena sastāvu, ir pārkrāvušas manas rokas. Man šķiet, nav neviena darba, ko tās nebūtu darījušas, esmu pat ar zirga arklu mēģinājusi art zemi. Zemeslodes apkārtmērs pa ekvatoru ir 400 000 kilometru. Vai es jau esmu kājām apgājusi tai apkārt? Saku paldies jums, rokas un kājas, ja tas, ko jūs esat paveikušas, būtu jādara kādai mašīnai, tajā jau sen visi gultņi un asis būtu sadilušas. Tas, ka es, bērnībā būdama stipri nīkulīga, joprojām te vēl sprēgāju, jau vien ir Dieva brīnums.

-Roka, kādēļ tu raksti?

-Tādēļ, ka sirdij nav ādas un tā pie katra pieskāriena saraujas, bet es – līdz ar sirdi.

-Kam tu raksti?

-Tiem, kam jau ir pagātne.

-Tad jau sanāk, ka tu raksti sev. Un ko tu teiksi tiem, kuriem pagātnes vēl nav?

-Vien to, ka arī viņiem tā kādreiz būs.

    Tas nozīmē - mans, šodien nesatiktais lasītāj, - ka mēs kaut kad un kaut kur satiksimies. Manis aprakstītās lappuses būs jau pagalam sadzeltējušas, un tu, pirms tās izmest, ar izbrīnu un tādu kā atvieglojuma sajūtu iesauksies: "Bet manā dzīvē taču notiek līdzīgi, tātad ir kādas mūžīgas lietas, kas atkārtojas!” Tici man – šī mūsu satikšanās tevi nomierinās un iedrošinās.

-Vai tu, roka, jūti, kad tuvojas Vārds?

-Jā, ir tādi brīži, piemēram, Dzejas dienās. Tad ir tāds gaiss, it kā to kāds maisītu ar menti, tajā virmo kaut kas nenotverams, vējš pūš te no vienas, te no otras puses, pa gaisu lido dzejoļu driskas, un nezin no kurienes sarodas tēli. Tā salido zvirbuļi un baloži, kad viņiem kāds kaisa maizes drupačas.

-Tātad tomēr kāds kaisa?

-Jā, bet ļoti neuzkrītoši.

-Un kā ir dienās, kad gaisā nekā tāda nav?

-Tādas dienas nepastāv, tikai antenas neatrodas savā vietā.

-Tad jau tā ir nolaidība?

-Tā ir nespēja sašķirot pienākumus pēc to nozīmīguma.

-Un tikai?

-Daudz kas atkarīgs arī no ziedputekšņu koncentrācijas gaisā.

-Vai grāmatu var uzrakstīt ātri?

-Daži var, citi veļ kā akmeni kalnā.

   Vārda jēga vieniem tiešām atsedzas agri un ātri, citiem – lēni un gaužām vēlu. Kā jūras dibens pēc bēguma. Tur ir tik daudz visa kā, un līdz paisumam tik maz var pagūt paņemt. Un tad, gaidot nākamo bēgumu, tu klīsti gar krastu. Cilvēki brīnās: “Ko staigā bez darba?” Tu nokaunies, bet neiesi jau stāstīt, ka gaidīšana arī ir darbs, nenoticēs taču. Tā staigājot, lietas, kas agrāk šķita tik skaidras, tagad aizpeld dūmakā, bet notiek arī otrādi, jo Vārds ir vēl neizpētīta matērija. Jūra māca uz visu skatīties vērīgi, jo tur visa ir šķietami maz, tomēr tas ir tik bezgalīgs un liels. Jūra ir ideāls skaņu un krāsu fons, uz kura cilvēkā notiekošais vai nu iegūst daudz asākas aprises, vai arī izgaist. ...

 

------------

 

Visapkārt – dzīve,

Un nav nevienas vietiņas brīvas.

Nav jau kur aizbēgt –

Bēgļiem pasaule aizslēgta.

Tu velti pret augsto sienu,

Tik sirsnīgi, dvēselīt, sities.

Uz sienas, ar puniem devīgās,

Kāds uzrakstījis grafiti:

“Ārpusē brīvības nav,

Visas brīvības ir tikai tevī.”

Anda Līce

 

------

Manī atbalsojas autores Andas Līces rakstītais, tādēļ ar interesi atvēru šo jaunāko grāmatiņu. Un jutos gandarīta. Kārtējo reizi. Pirms daudziem gadiem viņas dzejas krājums palīdzēja man ieraudzīt "gaismiņu tuneļa galā"... Es pateicos autorei Andai Līcei!

Komentāri (0)  |  2019-06-14 20:30  |  Skatīts: 220x         Ieteikt draugiem

Atpakaļ