MĪLESTĪBA! GAISMA! HARMONIJA!

MĪLESTĪBA! GAISMA! HARMONIJA!

 


Anda Līce "Ceļadomas"


      Andas Līces rakstītais gandrīz vienmēr ir mani uzrunājis, tādēļ ar interesi vēru vaļā šo viņas šobrīd jaunāko grāmatu. Un esmu priecīgi satraukta... Sajutu kopējās sirds stīgas...

PALDIES AUTOREI!

------------

Ievietošu dažus citātus no grāmatas:

 

No mūžības uz mūžību mēs ejam,

ir tu, kas par to visu tikai smej.

Tai grāmatā, kas augstā plauktā likta,

pirms vēl kas ziedējis un briedis,

ir ierakstījies jau ikviens tavs brīdis,

vien kāda roka lapas tur vēl ciet,

lai tu tik nesapriecājies pirms laika

un lai pirms laika arī mazāk ciet.

 

Par šo piezīmju nosaukumu – “Ceļadomas”- man jāpateicas nepārejošai ceļa sajūtai, jo es īstenībā vienmēr esmu ceļā – sarunājoties, ejot, domājot un rakstot. Uz lauku mājām ar šādu nosaukumu visos gada un diennakts laikos esmu ar pilnām rokām neskaitāmas reizes gājusi kājām pa dubļiem, ledu un sniegu. Pēdējos gados daudzi dodas svētceļojumā pa Santjago ceļu Spānijā. Tos astoņsimt kilometrus, ko viņi noiet, pa daudziem gadiem esmu pieveikusi arī es. Ar katru gadu gan šis gājiens prasa aizvien vairāk laika.

 

Mana Santjago ceļa abās pusēs vienmēr ir ko redzēt. Daba tik bagātīgi apraksta ceļmalas, spēj tikai lasīt. Zālē, biškrēsliņos, madarās un pelašķos pazib kādi tēli, kas pēc laika atgriežas dzejoļos. Ceļš ved cauri tādai smaržu un skaņu pasaulei, kādu neizdodas nekur citur piedzīvot. Smaržo pat ceļa putekļi. No grāvjiem – kārklu paradīzes – mani apņem medus dvesma.

 

-------------------------

Es tagad mācos viegli, viegli dzīvot,

un smagumu, ko gadiem līdzi nesu,

tam novēlu, kam visi laiki pieder,

sev atstāju vien tik, lai mani nenes vēji,

uz to vairs neatskatos, ko reiz nokavēju,

tam pakaļ nedzenos, kas mani priekšā gaida,

un viss sāk notikt bez nekāda spaida,

kā koka lapai, rudens rokās krītot.

Kas atliek man? Vien noliekties un pacelt

vēl vienu dienu, pilnu pierakstītu.

------------------------------

Man vairs nav bail kaut ko palaist garām. Visu, ko man vajag, laiks pienes klāt, tāpēc gadus es vērtēju kā ieguvumu. Jauks paradokss – zaudējot iegūsti. Sev par lielu pārsteigumu, atklāju – par spīti daudzajiem pienākumiem, iešanām un skriešanām, esmu iemācījusies baudīt lēnīgo laiku un piedzīvot iekšējo klusumu. Es cenšos pēc iespējas mazāk uzturēties vietās, kur nejūtos saskaņā ar sevi. Staigājot kājām, rušinoties pa dārzu, lasot un domājot, un daudz klusējot, atbrīvojas telpa, kur visam atbalsoties. Kāds gudrais ir teicis, ka atbalsi nevar izlabot, atbalsi var vienīgi radīt no jauna. Tas nozīmē, lai kādā veidā mēs izpaužamies, tam vienmēr būs sava atbalss.

 

Komentāri (0)  |  2020-07-27 23:08  |  Skatīts: 49x         Ieteikt draugiem

Atpakaļ