Laika lūkas. Zintnieku vidū klīst šāda teorija - bioritmu mežģīnēs ir atšķirīgi, vairāk un mazāk labvēlīgi momenti katrai tautai un katram cilvēkam. Ja šos labvēlīgos momentus, kurus sauc par "laika lūkām", izmanto rituālam vai kādā citā veidā, lai palielinātu savu (personīgie vai ģimenes rituāli) vai tautas energolīmeni, kad tiek veikts tautai kopīgs rituāls, piemēram, tiek svinēti Jāņi vai Lieldienas, gan atsevišķs cilvēks, gan visa tauta saņem kosmiskās enerģijas lādiņu, kas palīdz tai kļūt stiprākai. Raksturīgs piemērs iz Izraēla. Kā zināms, enerģijas ekvivalents materiālajā pasaulē ir nauda. Vecā Derība ļoti līdzinās ebreju Svētajiem Rakstiem Torai. Līdz ar to ievērojama daļa enerģijas, kuru izstaro kristiešu rituāli, stiprina Izraēlas valsts vai ebreju tautas egregoru, un tas Izraēlai dod ne tikai pastiprinātu politisku ietekmi mūsdienu sabiedrībā, bet arī sataustāmus materiālus labumus naudas izteiksmē. Izraēlas piemērs uzskatāmi pierāda, cik tautai ir svētīga turēšanās pie savu senču ticības. Gan Ābrams, gan Mozus ne tikai šīs likumsakarības labi zināja, bet arī brīnišķīgi prata pielietot praksē. Kāpēc gan mums neapgūt šādas iemaņas, lai gūtu no tām labumu gan sev, gan visai tautai? Rituāli jārīko pareizos laikos, lai savu laimi un naudu neatdotu citiem. Ja gadījumā garīgās attīstības faktors jums ir vienaldzīgs, tad vismaz materiālais, ceru, ieinteresēs. Kā šo aprēķinu mākslu apgūt? Pareizās atbildes "latviskajā astroloģijā" varat meklēt pie Anželikas Zelmas Tamašas skolniekiem.
Latvisko godu svinēšanas laiks. Pirmais, ko centās izdarīt kristieši, okupējot jaunu zemi, tai skaitā arī zemi, kuru tagad sauc par Latviju, atņemt tautai viņas svētkus, viņas rituālus, viņas kalendāru. Bet Pareizais Laiks rituālam ir svarīgs, jo tad mēs saņemam kosmisko enerģiju, bet, ja rituālu mēs veicam laikā, kas ir pareizs citai tautai vai ticībai, tad šo enerģiju saņem "viņi". Tāpēc nesvinēsim svētkus pēc mūsu tradīcijas, citādi no "kultūras" tāds cūkēdiens vien sanāks. Tātad - kā aprēķināt pareizos laikus? Liekas, kas var būt vienkāršāk - Jāņi 23. datumā, bet Ziemassvētki - 24. Tā ir šobrīd, ja ieskatās tagadējā kalendārā. Bet varbūt salikt vienādos datumos, lai vieglāk atcerēties? Tad Jāņi 21. jūnijā, Lieldienas 21. martā, Apjumības - 21. septembrī un Ziemassvētki - 21. decembrī. Un visi starpsvētki lai ir tieši pa vidu. Ērti? Jā, bet vai pareizi? Ko mēs īsti svinam? Jāņi, tā ir īsākā nakts, kas iestājas pirms pašas garākās dienas. Pēc tam saule trīs dienas stāv uz vietas. Ziemassvētki ir garākā nakts, kuru mēs sagaidām pēc pašas īsākās dienas un pavadām, bluķi dedzinot. Lieldienas - tāpat kā Apjumības svin laikā, kad diena un nakts ir vienā garumā. Ārkārtējos gadījumos svētkus drīkst svinēt pirms paredzētajām dienām, bet ne pēc. Atcerieties ticējumu, ka laikā nenoņemtās Lieldienu šūpolēs ragana šūpojoties. Tātad novēlotas rituāla izdarības tikušas uzskatītas par mēģinājumu pagriezt Laika Ratu atpakaļ un piedēvētas melnajai maģijai. Jāņus un Ziemassvētkus es saucu par saulstāvjiem, tāpēc, ka šai laikā dienas garums reāli "apstājas" uz 3 dienām, bet Lieldienas, piemēram, ir saulgrieži, tāpēc ka saule "iegriežas" uz vasaru! Domāju, ka juceklis terminoloģijā ir tīši radīts, lai traucētu svētku pareizo svinēšanu. Tad, kad ko svinēt un kāpēc?
Meteņi - senču Jaunais gads ir pusceļā starp Ziemassvētkiem un Lielo dienu. Konkrēta datuma šai dienai nav, aprēķinu viedi viens no otra atšķiras. Šajā laikā kur uguni kalnā, dedzina pēdējās budēļu maskas, salmu kūļus. Meitas, brunčus atspraudušas, brauc no kalna lejā - kura tālāk. Meitas šeit attēlo Māru. Ja labi grib, katru no gada 8 lielajiem svētkiem var sasaistīt ar Māru. Ugunij jākuras visu nakti.
Lielā diena - diena un nakts vienā garumā. Blakus Lieldienām atrodas Māras diena - tik tuvu, ka varētu būt vieni svētki. Arī rituāli līdzīgi - olu krāsošana, šķiet, šī tradīcija aizgūta no senās Divupes zemēm, ripināšana utt. Bet galvenais - mutes mazgāšana rīta agrumā pirms Saules lēkta un šūpoļu kāršana. Arī pēršana ar pūpoliem patiesībā attiecināma uz šo laiku. Rīkste - auglības nesējs. Vītols - Māras koks. Arī 3 krupīšus šai rītā velk virs ieejas durvīm ar ogli, kas ņemta no svētku, piemēram, Meteņu, ugunskura. No saullēkta līdz pusdienas laikam gaida gājputnus atgriežamies - ja redz baru lidojam, priecājas.
Ūsiņi - ūss (igauniski jauns, jaunums). Varbūt pirmā vasaras diena? Laiks, kad Dievs uzvelk kokiem zaļu mētelīti. Reāli tā varētu būt puse starp Lieldienām un Jāņiem, tātad ap 30 aprīli - 1 maiju. Pieguļnieki svin nakti. Vāra olas, velk robežu ap ganībām, izmin robežu. Mazāk zināma informācija - kara sievām (lakstīgalām, Saules meitām) seksuālās brīvības svētki (salīdzināšanai Dionostiskās mistērijas), skriešana pa apli vai spirāli, rokās sadodoties. Salīdzinājumam - no rīta sievas nāk apraudzīt pieguļniekus. Acīm redzot, šīs tradīcijas saglabājušās no laika, pirms baltu ciltis ienākušas mūsdienu Latvijas teritorijā.
Jāņi - nakts pirms gada garākās dienas, tā ir pati īsākā nakts.
Solīšana(s) - augusta sākums - pirmie maizes svētki, cep un godina pirmo maizi. Upurē pirmo kumosu Dieviem.
Vāceles (Apjumības) - rudenī vienādi gara diena un nakts, saulstāvji. Beidz pļaut labību, ķer Jumi. No šiem svētkiem ik ceturtdienas vakaru (starp citu, kura ir ceturtdiena, ja pēc kalendāra reformas tagad tā iekrīt svētdienā?) gaida veļus. Šis arī ir pareizais laiks izlīgšanai, ķildu aizmiršanai un miera atjaunošanas rituālam.
Subari - vidusceļa starp rudens saulgriežiem un Ziemassvētkiem - saulstāvji. Aizvada veļus, uzsāk ķekatās iešanu. Raža ir nokulta, salikta apcirkņos, karavīri sacenšas veiklībā un spēkā, lec skalu dančus - sader kara draudzes, vēl to vadoņus. Šis laiks der arī "Mežonīgām medībām" un garu saukšanas rituāliem.
Ziemassvētki - nakts pirms pašas īsākās dienas. Velk bluķi un beigās sadedzina. Lai labāk bluķis degtu, to izvēlas ar cauru vidu, kurā saliek sveķainus skalus. Nav atsevišķu tīrumu svētīšanas svētku, bet daudzos gadskārtu rituālos tīrumu svētīšana ir kā viena no pamatsastāvdaļām. Laukuma izmīšana īpaši raksturīga prūšiem, pat viņu dievus sauca par trimpiem - Potrimps, Atrimps utt. Trimps - mīdītājs, tāpat ķekatas izmin kāpostus un, ar Diždanci attīrot, izmīda istabu. Jāņuguns svētīgais spīdums Jāņos un Gausas Mātes izlidošana dzirksteļu veidā, dedzinot Bluķa vakarā bluķi, iespējams, saistās ar pūķi - auglības nesēju. To var salīdzināt ar čūskas motīviem gredzenos, rokassprādzēs un kakla riņķos, mazāk raksturīgs šis motīvs ir saktās. Starp citu, lielisks risinājums tam, kur likt savas nelaimes, slimības utt., - iedzīt bluķī un sadedzināt, transformēt, lai nes jaunu auglību. Šūpošanās Lieldienās - lai atmodinātu un iekustinātu Zemes enerģētisko lauku pavasarim. Atcerēsimies no fizikas par indukciju - "kustinot elektrības vadītāju magnētiskā laukā, iegūst strāvu". Zemei piemīt magnētiskais lauks, bet par strāvas vadītāju var kalpot ne tikai metāla rotas lietas, arī... mūsu asinis ir elektrolīts, un šī īpašība tiek izmantota magnetoterapijā. Tātad Lieldienās šūpojoties, mēs iekustinām strāvas gan sevī, gan zemē - sava veida sarunas ar Zemi enerģētiskā līmenī. Tas ir kā lietus - ne tikai Zeme attīra ūdeni, bet ūdens arī attīra Zemi.
Izmantotā literatūra: M. Pelēkais "Zintnieku senie rituāli".