Cauri gadsimtiem līdz mūsdienām saglabājušās tautasdziesmas ir senču enerģijas piesātinātas un attiecīgas vibrācijas dodošas.
Droši vien esat ievērojuši, ka mūsu izdotajā grāmatā «Labie vārdiņi» (dažādi vārdojumi pret visdažādākajām kaitēm un nelaimēm) ir arī latvju dainas. Tieši šo dainu spēku latvietis var izmantot visefektīvāk, jo «tā runāja latvietis uz latvieti»... Mentalitāte, ģeogrāfiskā vieta, tieši uz šejieni raidītais kosmiskais starojums, tieši no šejienes plūstošais garīgais spēks (gan labais, gan ļaunais) - tas viss, bija, ir un, cerams, būs mūsu. Tad kāpēc gan dainas neizmantot vienā vai otrā dzīves brīdī? Un, ja vēl tajās ieliekam savu labestību, ticību, gribu, tad tās noteikti spēs palīdzēt ļoti daudzās dzīves situācijās.
Piemēram, ja patiešām vēlamies piesaistīt veiksmi, rast spēku un izturību, tad varētu kaut domās skandēt un skandēt šo tautasdziesmu:
Dod, Dieviņ, kalnā kāpt,
Ne no kalna lejiņā;
Dod, Dieviņ, otram dot,
Ne no otra mīļi lūgt.
Dod, Dieviņi, nepagurt,
Labu darbu strādājot;
Labu darbu strādājot,
Citiem darbā palīdzot.
Paldies saku Dieviņam,
Tas darbiņš padarīts.
Citu jaunu iesākdami,
Lūgsim Dievu palīgā.
Nāc, Dieviņ, pats palīdzi
Grūta darba padzīvot.
Tev, Dieviņ, spēks, varīte,
Tev gudrais padomiņš.
Lūk, vēl daina, kuru varētu vairākkārt noskandēt (arī domās) no rīta pēc pamošanās - lai viss gaidāmajā dienā veiktos:
Rītiņā celdamies,
Pirmo Dievu pieminēju;
Dieviņš man palīdzēja
Šai visā dieniņā.
Arī pret skaudību var atrast kādu dainu - droši vien vairākas...
Labi ļaudis kalnā kāpa
Mani grūda lejiņā.
Mans Dieviņš, mana Laima,
Vadi mani kalniņā!
Ja ir aizdomas par burvestībām, tad droši var aizsargāties ar šo dainu:
Lai bij vārdi, kam bij vārdi,
Man pašam stipri vārdi:
Avotā guni kūru -
Caur akmeni dūmi kūp.
Nereti gadās, ka jūtam - kāda cilvēka klātbūtne mūs burtiski iztukšo. Tas nozīmē, ka esam saskārušies ar enerģētisko vampīru (tas gan attiecināms tikai uz mums pašiem, jo citiem šādu izjūtu var arī nebūt). Tad var palīdzēt, piemēram, šīs dainas:
Deviņkārtu jostu tinu
Apkārt dižu ozoliņu -
Cirta čūska, dzēla bite,
Ne lapiņa nedrebēja.
Ko varēja man darīt,
Ko manai galviņai -
Dzelzu kalta man galviņa,
Tēraudiņa dvēselīte.
Būra mani, lādēj mani,
I nenieka nevarēja.
Dieviņš taisa zelta sētu
Apkārt manu augumiņu.
Lai tie ļaudis daudz runāja,
Es nenieka nebēdāju.
Liku bēdu zem akmeņa,
Pāri gāju dziedādama.
Šādi katrs sev individuāli varētu piemeklēt savu tautasdziesmu. Tādu, kura plūstu no sirds, kuras apguvei nebūtu jāziedo pārāk daudz laika, jo «iezubrīšana» diez vai dos vēlamo efektu... Tiesa, profesionāli dainu spēku māca izmantot praktiski visi folkloras ansambļi, kopas, pulciņi... Un ne jau fiziski saglabāt senču garīgo mantojumu ir to mērķis, bet gan padarīt folkloru par dzīves kvalitāti uzlabojošu elementu - katram un visiem, šeit un tagad. Folklora taču nav sastingusi, bet vienmēr atrodas attīstībā. Laikam jau tāpēc ir tik daudz dainu variantu, tik daudz tautastērpu variantu, tik daudz rakstu un zīmju variantu.
Un mēs ikviens varam kaut ko dot šai bagātību bagātībai, kuru bez jebkādiem nosacījumiem var mantot katrs - ja vien vēlas bagātināties.
