MĪLESTĪBA! GAISMA! HARMONIJA!

MĪLESTĪBA! GAISMA! HARMONIJA!

 


Piramīdas spēks


Par Piramīdām un to iedarbību jau esmu interesējusies senāk, taču šī interese atkal "uzpeldēja", jo Grāmatu svētkos gadījās nopirkt grāmatiņu par tām. Līdz ar to radās interese savākt to, ko varu atrast internetā sev pieņemamu un saprotamu...
------------------------------------

Netradicionāli

Piramīdas spēks
31.08.2011
Gunta Tabore, 36,6°C

Ir lieliska iespēja gūt iekšējo harmoniju un saskaņu ar pasauli - jāuzceļ piramīda savā pļavā vai pagalmā! Tā rīkojās Birznieku saimnieks Arvīds Betmanis no Ventspils novada Usmas pagasta.

Amjūdze ir nomaļa vieta, tās galvenā rota ir Usmas ezers un cilvēki. Kādreiz Arvīda senču zemi saukuši Jaunstruņķi, jo viens ezera gals izskatoties pēc desas luņķa noapaļojuma. Birznieku mājas var ievērot no tāluma - pamanāms ir 25 metrus augstais televīzijas tornis. Piebraucot tuvāk, pārsteidz piramīda pļavā.

Sametina sapni

Birznieku saimnieks allaž bijis sapņotājs. Jau bērnībā līdz nakts tumsai lasījis fantastikas grāmatas, arī vēlāk tās patikušas vislabāk. "Es tāds cilvēks ir. Nemaz neaiziet kolhozā strādāt, tik lasa fantastikas romānus," saka Arvīds, kura mūžs pagājis ventiņu pusē, tas ieskanas arī valodā.

Jaunības gados viņš sācis aizrauties ar teleamatierismu. Septiņdesmito gadu beigās ļoti kārojis pamēģināt uztvert Zviedrijas televīziju. Un ja nu uzbūvētu personīgo teletorni?! Vareno celtni metinājis pats, jo kolhoza speciālists baidījies no represijām. Arvīdam padomju vara neķērās klāt, visdrīzāk tādēļ, ka uzskatīja par fantazētāju, kurš nav ņemams nopietni. Viņš šo domu uzturējis siltu - nekas nesanāca, neko nerāda... Taču patiesībā kāri pētījis katru attēlu ekrānā.

"Kad pirmoreiz uztvēru zviedrus, ak, kungs, kas bija par priekiem! Lēkāju kā puišelis. Ne vārda nesapratu, bet skatījos - kā karaļi satiekas, katram apkalpotājs un ēdienu šķīvis priekšā, kā zemnieki dzīvo, kā jūrnieki strādā... Tagad tas viss ir zināms, bet tolaik bija brīnums."

Nu jau daudzus gadus tornis kalpo tikai kā karogmasts, augstumā allaž plīvo sarkanbaltsarkanais. Arvīds torni uztverot kā pieminekli pats sev - esmu spējis ideju pārvērst īstenībā.

Palīdz amerikāņu kompass

Piramīda ir vēl viena sapņa īstenojums. Tā uzslieta netālu no ezermalas. Būve pārvilkta ar siltumnīcas plēvi un sastiprināta ar koka latiņām. Iekšpusē novietots vienkāršs dēļu sols, uz kura var apgulties un baudīt pozitīvo enerģijas plūsmu. Viss sācies ar žurnālā ieraudzītu piramīdas bildi, kam klāt bijis neliels rakstiņš. Arvīds izlasīja par labumiem, ko tā spēj dot. Publikāciju izgriezis un noglabājis. Sācis citur meklēt materiālus par piramīdām, prātot un sapņot. Kādā dienā lēmums bijis gatavs. Jāceļ!

Sieva Ināra met ar roku, kad vaicāju, kā viņa uztvērusi ideju par piramīdas uzsliešanu lauka vidū. "Tā jau viņam notiek. Aizraujas, ko darīt." Arvīds smīkņā, ka sieva gan teikusi citādāk: "Nekas tev tur nesanāks!"

Viņš zinājis, ka svarīgi ir uzbūvēt precīzi. Citādi piramīdas iedarbība varot būt pat kaitīga.

Vietai esot jābūt tīrai, bez āderēm. Lai arī Arvīds lasījis pretēju viedokli - jāceļ āderu krustpunktā, viņš tam nepiekrīt. Zem viņa būves vienas malas gan atrodoties ūdens ādere, bet tas tādēļ, ka nemācējuši pareizi noteikt.

Vēl svarīgāk - uzbūvēt tā, lai katra piramīdas skaldne būtu vērsta precīzi pret kādu debespusi. Labi, ka ieradušies palīdzētāji, kas to mācējuši noteikt. Ticis pat sameklēts amerikāņu kompass!

Būvniecībā izmantojis plastmasas dībeļus. Metāls nedrīkst būt, jo tas mazinot labvēlīgo iedarbību. Reiz Arvīds speciāli atstājis piramīdā vairākas monētas. Pēc pāris dienām santīmi kļuvuši nedabiski tumši, tādu krāsu pat iedomāties nevarot!

"Ir lietas, par ko vēl ļoti maz zinām. Piramīda ir kaut kas tāds, kas pārkāpj zināmā robežas. Jūtu, ka tajā ir spēks. Es tulkoju, ka tas rodas no tālām zvaigznēm. Mums apkārt ir daudz spēcīgu planētu, tās dod lielu spēku mūsu Zemei. Jau bērnībā zināju, ka ar Mēness palīdzību var daudz ko paveikt, piemēram, kārpu nodzīt. Dilstošā laikā skatās cieti uz Mēnesi un griež pirkstu ap kārpu, pretēji pulksteņa virzienam."

Lūdz saskaņu ar debesīm

Arvīds rītos bieži dodas uz piramīdu. Īpaši tad, ja veselība sastreiko. Desmit dienas pēc kārtas esot pietiekami, lai justu, kā miesa sasparojas un gars stiprinās.

Viņš lasījis, ka piramīdā vissvarīgākais ir koncentrēties un atslābināties. Sākumā nezinājis, ko tas nozīmē. Sācis mācīties. Tagad izdodas lieliski! "Apguļos uz sola, atslābinu rokas un pēc tam kājas. Pamazām ļauju slābanumam pārņemt visu. Sajūtu mieru. Varu prātot par visādiem jautājumiem, arī Dievu lūgt vai Tēvreizi skaitīt. To drīkst, pretrunu nav. Ticība gan īsti neatzīst horoskopus un visu citu tādu. Taču es domāju, ka grēks ir tad, ja kaut ko dara ar ļaunu. Ja ar labu, viss der.

Pēc tam sāku domāt par svarīgo. Par to, ko gribu, lai piepildās. Domāju, lai būtu labestība, saskaņa ar debesīm un Dievu.

Pulksteni līdzi neņemu. Parasti laiks aizrit citādāk. Domāju, ka īss brīdis, bet skatos - jau stunda apkārt. Kad nāku ārā, jūtos pieguris, pēc tam nez no kurienes parādās enerģija. Piramīda darbojas brīnišķīgi."

Tirpoņa un trīsoņa

Daudzi vietējie ļaudis, uzzinājuši, ka Arvīds uzbūvējis piramīdu, atbrauca skatīties. Apskatīja no ārpuses, ielūkojās iekšā. Nosprieda, ka nekā īpaša, un devās prom.

Taču daudziem enerģētiskā būve palīdzējusi. Kādai sievietei sāpēja kakls. Arvīds ieteica pagulēt zem neparastā kupola.

"Iznāca laukā priecīga. Pavisam bija aizmirsusi par sāpēm. Kāda cita sieviete piepeši sāka stāstīt par senatni, vēl kāda palika ļoti jautra. Katrs jau kaut kā iz-mainās.

Reiz atnāca kundze ar mazmeitu, atbraukušas uz Amjūdzi svinēt Jāņus. Iegāja viņas piramīdā. Redzu, ka vecā sieviete tā īpatnēji stāv. Viņai pēkšņi iekšā radusies tāda kā trīsoņa, kā tirpoņa. Man tā nav, bet katram jau savādāk darbojas."

Arvīda sieva Ināra arī reižu pa reizei esot atveseļojusies vīra būvētajā celtnē. Tagad gan viņai grūti tajā ietikt, jo kājas sāp, bet tur gandrīz vai jārāpo iekšā.

Abi kopā ir jau 49 gadus. Ināras kundzes aizraušanās ir adīšana un tamborēšana, rokas nestāv mierā, pat televizoru skatoties. Noadījusi tik daudz, ka Arvīds ārā bieži skraidot zeķēs vien, nav žēl noplēst.

Ināra ilgus gadus strādājusi Daiļradē, Arvīds - kolhoza darbos. Viņš saka citādi - "biju traktorists, kolhoza vergs". Tagad vīrs sējot rudzus, lai ģimene tiktu pie saviem miltiem un maizītes. Ināra cepot rupjmaizi visai nedēļai. Ieraugu glabājot kā sendienās, jo tā dēļ rupucītim tiekot daudz labāka garša.

Pirms daudziem gadiem vīrs pārcieta insultu. Atveseļošanās bijusi grūta. Daļēji zudusi kustību spēja un atmiņa, pat tuviniekus nepazinis. Arvīds sāpīgi atminas pārciesto un vienu brīdi dēvē par brīnumu.

"Pamodos, gribēju Dievu palūgt. Pēkšņi sapratu, ka nezinu Tēvreizes vārdus. Neatceros, neko neatceros! Asaras sariesās acīs. Esmu taču ticīgs cilvēks, tik daudz reižu mūžā skaitījis! Un te - nekā... Par ko man tāds sods? Piepeši vārdi pa vienam vien atausa kā bilde priekšā. Atcerējos visus! Tas bija neticami!"

Tagad Arvīds daudz domā par veselību. Negrib ļauties vecumam, lai arī nosvinējis jau septiņdesmitpiekto gadskārtu. Citi ātri vien gatavi sevi uzskatīt par vecu. Ko nu man vairs, vecums jau klāt... Kam man likt zobus, esmu vecs... - to bieži varot dzirdēt. Par tādiem vārdiem viņš gatavs rāties - jādzīvo taču, nedrīkstam palaisties!

Par vienu no iespējām veselības uzturēšanā Arvīds dēvē piramīdu. Ja jau ir pierādīts, ka šāda forma spēj koncentrēt enerģiju, ka uzturēšanās tajā veicina un uzlabo visus dzīvības procesus, tātad arī veselību, kāpēc gan to neizmantot?!

Izmēģinu uz savas ādas

Ieminos, ka arī gribētu sajust piramīdas labvēlīgo spēku. Arvīds uzreiz gatavs pavadīt. Vienā būves pusē ir tāds kā neliels tunelis, jārāpjas tik iekšā. Saimnieks gādīgi aizliek priekšā finiera loksni, "lai vējš neiepūš, neiztraucē". Piekodina uzturēties iekšā vismaz piecpadsmit minūtes, citādi nebūšot jēgas.

Gaisā jaušams pirmslietus tvanīgums. Apguļos uz apklāta dēļu sola, zem galvas neliels spilventiņš. Paceļu skatienu - virs manis slejas piramīda! Cauri polietilēna plēvei spīd debess zilgme. Kaut kur vītero putni, taču tos dzirdu attālināti. Uzbungā pa lietus lāsei. Neparasta sajūta. Domas jaucas un skrien. Ķermenis kā smagas lavas pielijis. Redzu vizuļojam te zaļu, te zeltainu gaismu, tātad acis nav gluži ciet, aizmigusi neesmu. Iestājas miers.

Nezinu, cik laika pagājis. Jāslejas augšā! Tomēr plakstiņi gluži vai jāatlauž, arī rokas pacelt grūti. Beidzot spēju uzcelties. Esmu moža. Galva tīra kā izslaucīta, skaidra. Pārņēmusi tāda kā laimes atblāzma. Ironizēju pati par sevi - kā gan nebūsi laimīga, ja darba laikā dabūji pavāļāties!

Esot ne tikai noteiktu laiku jāuzturas piramīdā, bet arī jāiet tai apkārt - tā rodas labs enerģijas līdzsvars. Apeju riņķi, uzgraužu skābenes, kas lekni zeļ pļavā gluži kā dārznieka koptā dobē.

Atgriežos mājās pie Ināras un Arvīda. Izrādās, pagājušas jau četrdesmit minūtes! Nenoliegšu, ka jūtos enerģiski. Kas zina - ietekmējusi piramīda, ezera viļņošanās vai svaigais Amjūdzes gaiss...

Vienu gan zinu skaidri - ja vien ir brīvs zemes pleķis, ikvienam vērts pamēģināt uzcelt savu enerģētisko būvi. Vienalga no kāda materiāla - koka, akmeņiem, niedrēm vai siltumnīcas plēves, tikai būvēt atbilstoši zelta griezuma attiecībām un pareizi novietojot pret debess pusēm.

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=57062:piramdas-spks&Itemid=165

Komentāri (0)  |  2012-05-16 16:54  |  Skatīts: 2855x         Ieteikt draugiem

Atpakaļ