Kad ieraudzīju starp bibliotēkas jaunieguvumiem Marka Levi grāmatu “Tiksimies vēlreiz”, zināju, ka to noteikti vēlēšos izlasīt, jo biju taču lasījusi viņa romānu „Starp debesīm un zemi”. Iesākumā pat nepamanīju, bet izrādījās, ka šīe darbi ir viens otra turpinājums. Satiekamies atkal ar galvenajiem varoņiem - Arturu un Lorēnu – viņu ikdienas dzīvē. Romantiskais un dzirkstoša humora pilnais stāsts ir atbilde uz jautājumu: ja liktenis piespēlētu Arturam un Lorēnai otru iespēju satikties – kā viņi rīkotos tagad, vairākus gadus pēc savas pirmās tikšanās...
Citāts no grāmatas:
“Tā beidzas stāsts, kuru izgaismoja Tavs smaids, un atšķirtības laiks. Es vēl aizvien dzirdu Tavus pirkstus uz savas bērnības klavierēm. Es Tevi meklēju visur, pat citā pasaulē. Tevi atradu tur, kur esmu, un tavu acu priekšā ieslīgstu miegā. Tava miesa bija arī manējā. Mēs esam viena veseluma pusītes un izdomājām solījumus, kopā veidojām rītdienu. Tagad es zinu, ka visneprātīgākos sapņus raksta sirds. Es dzīvoju tur, kur atmiņas veido divi, apslēpts skatieniem, sargājot vienīgās atzīšanās noslēpumu, kurā joprojām valdi Tu.
Tu dāvāji man to, ko es pat nenojautu: laiku, kurā katra Tavas esības sekunde būs nozīmīgāka par pārējām. Es izstaigāju visu pasauli, bet Tu radīji to no jauna. Vai Tu kādu dienu to atceēsies? Es mīlēju Tevi tā, kā nekad nebiju iedomājies, ka spēju mīlēt. Tu ienāci manā dzīvē tā, kā mēs ieejam vasarā.
Es nejūtu nedz dusmas, nedz nožēlu. Mirkļiem, kurus tu man dāvāji, ir savs vārds – brīnums... Pat tad, ja Tevis nebūs man blakus, es vairs nekad nebūšu viens, jo zinu, ka Tu esi... “
