Ir pagājusi tieši nedēļa, kopš manu radiņu pa mātes līniju, tikšanās... Vēl joprojām dzīvoju tajās neparasti siltajās un mīļajās sajūtās, ko dod vecvecāku dzimtās mājas, kur pavadītas agrās bērnības vasaras un citas ciemu reizes...
Esmu vienīgais bērns savai mātei, kura pati nākusi no astoņu bērnu ģimenes. Mans tēvs aizgāja no mūsu ģimenes, kad es vēl biju pavisam maziņa. Lai gan dzīvē esam dažas reizes tikušies, taču nekādas labās atmiņas par viņu man nav palikušas, taču enerģētiski, šķiet, mūsu attiecības esmu savedusi kārtībā, vismaz savā laikā pie tā piestrādāju. Mana mamma nomira, kad man bija 29 gadi... Toties man ir daudz māsīcu un brālēnu un arī divas mammas māsas vēl dzīvas, abām tuvojas jau 90 gadu... Manai mammai šogad paliktu 86... Arī radu saime gadu ritumā mainās – daži atstājuši šo sauli, bet vieta jau tukša nepaliek - veidojas jaunas ģimenītes un dzimst jauni mazulīši.
Parasti jau atlikušā radu saime tiekas, kad ir bijis jāatvadās no kāda, taču jau kādu laiku pēc pēdējām atvadībām runājām, ka vajadzētu satikties vienkārši tāpat, lai iepazītos, lai uzzinātu, lai sajustu savas Dzimtas saknes... Un kur gan citur, ja ne vecvecāku mājās!
Aktīvākā māsīca izrādījās Dzintra, kura uzņēmās organizatorisko darbu un rezultātā sabraucām kopā turpat 40 lielu un mazu cilvēku gan no Latvijas, gan Igaunijas... Daži gan dažādu iemeslu dēļ neatbrauca. Protams, savas mammas māsas un māsīcas un brālēnus es pazinu, taču viņu otrās pusītes un bērnus nē, jo pati dzīvoju diezgan savrupu dzīvi un pa ciemiem daudz nebraukāju... Tādēļ vien bija vērts satikties! Mazliet traucēja tas, ka Igaunijā dzīvojošo radu otrās pusītes un bērni latviski nemācēja un bija grūtāk kontaktēties.
Man līdzi bija atbraukusi jaunākā meita, kura šajā mājā bija ciemojusies pavisam maziņa vien reizi, kad jau mana mamma un vecvecāki bija miruši un tur dzīvoja mammas brālis, kurš nu jau arī tai saulē, un māsa, kura joprojām šeit dzīvo, ar dēlu un savas agri mirušās meitas meitiņu, kurai nu jau pašai divi dēli aug...
Mazliet skumji, ka Mājvieta mainījusies, manas bērnības taciņas aizaugušas... Taču tikšanās Prieks bija pāri visam!
Mans brālēns, kurš dzīvo Igaunijā, jau kādu laiku bija pētījis mūsu Dzimtas koku un dalījās ar izpētīto. Tas radīja manī vēlēšanos beidzot savest kārtībā arī savējo zaru, jo varbūt bērniem pēc gadiem interesēs Saknes un nebūs vairs, kam pajautāt... Izmantoju interneta lapu, kurā atradu arī brālēna sagatavotās ziņas:
Tā nu top arī manas Dzimtas koks!
Paldies Dzintrai! Paldies visiem radiņiem!
Kaut ko līdzīgu piedzīvot novēlu ikvienam!
Ar mīlestību - Maija
