Man šķita vērtīgs šis raksts ar to, ka katrs taču esam sastapušies ar līdzīgām pārdomām.
-----------------------------
Šķiet katrs rīts ir kā pastaiga pa ceļu, kas nav zināms un pazīstams. Nav nojausma par to, kas notiks šodien un tā ir tik forša un nepiespiesta sajūta.
Šis tas jau jāizdara ir, taču tas, ko sirdī jūtu, nevis tas, ko prāts vai kāds cits man nemitīgi atgādina, ka tas būtu nu beidzot jāsāk darīt.
Cik bieži mēs veicam un darām lietas, kuras patiesībā neinteresē nedz mums, nedz kādam citam? Taču mēs tās darām, lai citu acīs izskatītos labāki, vai darām tās ieradumu pēc, vai tamdēļ, ka kāds no mums gaida, lai mēs tieši tā darām! Vai arī mums šķiet, ka, ja to nedarīšu, tad .......... (Mūsu prāta izdomāti miljoniem attaisnojumi)!
Un cik bieži ir tā, ka, lai saņemots to izdarīt, ir jāpiespiežas, taču sajūtas jau sen dziļumā saka, ka "te kaut kas nav riktīgi"! Un tad, protams, prāts šīs sajūtas prasmīgi nostumj maliņā un dara to, ko iekšēji mums nu pat ļoti negribās.
To varētu saukt par neticību sev, savām sajūtām un patiesajām sirds vēlmēm.
To varētu saukt par sevis izteiktu nemīlēšanu...
Ja mēs kaut ko darām tikai tamdēļ, ka kāds to vēlas vai ka prāts ir izdomājis, ka tā vajag darīt, vai vēl sazin kādu iemeslu pēc, taču mūsos mūsu sajūtas, intuīcija, sirds, Eņģeļi, Dvēsele un Gars - it viss signalizē par to, ka ir jāiet uz priekšu, Tad mēs sevi sākam izsmelt visādā ziņā. Mēs atdodam savu enerģiju tam procesam, kas sajūtās jau nu patiesi nav mūsu, taču, ja prāts dominē - tad sajūtas ir neiespējami saklausīt!
Ja šis process sajūtās ir kā "negribu" darīt, tad mēs pat to nespējam piepildīt ar enerģiju. Un prieka no tā nav nekāda!
Taču šajās reizēs, kad dzīvē ir šādi mirkļi - ar katru solīti iepazīstam sevi aizvien tuvāk! Ja dzīvojam apzināti un sevi vērojam, tad ar laiku jau rodas izpratne - ka šo ir izdomājis prāts, jo viņam ir bail un šo jūt sajūtas un sirds ceļš ir cits!
Un ar katru šādu reizi mēs ticam sev aizvien vairāk, līdz noticam pavisam!;)
Ieklausīsimies sevī ik dienas - sajutīsim savu sirdi un nofokusēsimies uz sevi, nevis uz apkārtējo pasauli. Ja esam fokusā uz sevi, tad sevi spējam saklausīt un sajust patiesi. Tad spējam patiesi just to, ko gribam...to, ko sirdī gribam un arī to, ko vairs negribam un kas patiesi ir jālaiž prom...
Ticēsim sev un klausīsimies sevī! Un ik dienas vērosim... Kurās tēmās prāts tik ļoti grib uzkundzēties un visu izdomāt... Un noņemsim šos prāta rāmjus, lai dzīve piepildās ar ko jaunu, skaistu un tik tiko sirdī manāmu:)
