Sveces bailes
Kādu dienu pie sveces atnāca sērkociņš un teica: „Man ir uzdevums tevi iedegt".
„Ak, nē!" pārbijās svece. „Tikai ne to. Kad es degšu, manas dienas būs skaitītas. Neviens tad vairs neapbrīnos manu skaistumu!" Un svece sāka raudāt.
Sērkociņš jautāja: „Vai tiešām tu vēlies visu savu dzīvi palikt auksta un cieta, nemaz nemēģinot dzīvot?"
„Bet degšana taču dara sāpes un tērē manus spēkus", baiļu pārņemta nedroši šņukstēja svece.
„Tā gan ir tiesa", atbildēja sērkociņš. „Bet tas ir arī mūsu sūtības noslēpums: mēs esam aicināti kļūt par gaismu. Tas, ko es spēju darīt, ir vien sīkums. Bet, ja es tevi neiedegšu, būšu zaudējis savas dzīves jēgu. Es šeit esmu tādēļ, lai iedegtu uguni. Tu esi svece. Tev ir jāspīd citiem un jādod siltums.
Viss, ko tu atdosi no savām sāpēm, ciešanām un spēka, tiks pārvērsts gaismā. Tu nepazudīsi, sevi tērējot. Citi nesīs tālāk tavu uguni. Tikai tad, ja atteiksies, tu mirsi."
Tad svece izslēja savu dakti un gaidpilnā balsī teica: „Es tevi lūdzu, aizdedzini mani!"
Piezīme: https://www.zeitzuleben.de
I.Ančevskas tulkojums no vācu val. |
|
