«Gribas kaut ko skaistu palasīt. Kaut ko par mīlestību,» tā reizēm mēdzot teikt sievietes brieduma gados, kuras ver Mazsalacas pilsētas bibliotēkas durvis. Mīlestību visā tās krāšņumā var meklēt dzejas rindās, prozas darbos, ceļojumu aprakstos, biogrāfiskos stāstos, psiholoģijas grāmatās. Mīlestības pilns var būt arī padoms, ko lasītājam, kurš apmaldījies starp grāmatu plauktu rindām un apjucis izvēlē, var sniegt bibliotekārs. Ar Mazsalacas pilsētas bibliotēkas bibliotekāri MAIJU REINVALDI runājām par mīlestību, kas cilvēka dzīvē iemirdz varavīksnes krāsu daudzveidībā. Par mīlestību, kas neuzplaiksnī sirsniņsvētku gaisotnē, bet kas ir pamatīga vērtība.
«Es esmu laimīga, ka esmu šeit un tagad. Mans darbs, grāmatas, daudz jaunu zināšanu psiholoģijā, domubiedri grupiņā «Laisma», pati Mazsalaca... Esmu laimīga, ka jau 35 gadus daru darbu, kas man patīk, ka nepārtraukti mācos un baudu dzīvi,» sacīja Maija, kura, strādājot bibliotēkā, jūt un zina, kādas sajūtas literatūrā meklē un gūst lasītāji.
«Mūsu lasītājus esmu iepazinusi, daudzreiz jau zinu, ko viņiem piedāvāt. Ja tiešām nerodam grāmatu, kas tīk, tad esmu ieteikusi: izstaigājiet bibliotēku, skatiet plauktu pēc plaukta un ņemiet grāmatu, kura uzrunā! Vislielākais prieks jau ir par to, ka cilvēki nāk uz bibliotēku un lasa. Ka viņiem tāpat kā man grāmatu pasaule ir liela, liela mīlestība. Priecājos par ģimenēm, kurās no paaudzes paaudzē nosargāta mīlestība uz grāmatu. Ir Mazsalacā ģimenes, kas kopā nāk uz bibliotēku. Vecāki, bērni, aiziet katrs pie saviem plauktiem un izvēlas to, ko gribēs izlasīt tuvākajās nedēļās,» sacīja Maija un piebilda, ka uz bibliotēku nāk jaunieši, kuri mīl lasīt piedzīvojumu literatūru, fantastiku, nāk kungi, izvēloties vēstures un kriminālstāstus, un nāk kundzes, kuras joprojām lasa dzeju, arī vakara romānus un latviešu autoru tik dažādo rokrakstu. 
«Ja man jānosauc mana mīļākā grāmata, tad tas ir gandrīz neiespējami, bet mēģināšu: jaunībā tā bija Ilzes Indrānes «Lazdu laipa», tagad esmu iemīļojusi Kristīnes Mucenieces daiļradi, kura gandrīz romāna formā cenšas iepīt netveramo pasauli. Mani interesē psiholoģija. Viens no autoriem, kuram nespēju paiet garām, ir Ričards Bahs. Viņa, šķiet, populārākais darbs ir «Kaija vārdā Džonatans Livingstons», bet es autoru iepazinu, izlasot darbu «Viens». Tas ir mans pamats, mana ābece, kas ļauj dziļāk un dziļāk pētīt pasauli. Cilvēka pasauli, arī viņa mīlestības ceļu,» sacīja Maija un stāstīja, ka, darot savu mīlestības darbu, 18 gadus vadījusi domubiedru grupu «Laisma». Lai runātu par dzīvi, mīlestību, cilvēku, pasauli, kopā nāca mazsalacieši, kurus tāpat kā Maiju tirdīja netveramās pasaules būtība.
«Domubiedru grupa sasniedza pilngadību, un tagad esam darbību pārtraukuši, bet tas nenozīmē, ka par Mīlestības milzu enerģiju neinteresējamies, ka nemeklējam to sajūtu, to apjausmu: mēs katrs esam viens, viens vesels. Un kopā mēs varam izdarīt ļoti daudz. Jā, arī vairot Mīlestību,» smaidīja Maija, kura ik mēnesi jau vairāku gadu garumā veido arī bibliotēkas izdevumu «Literārās Vēstis».
«Kad sākās datoru ēra, kad apjautu jauno tehnoloģiju iespējas, tad pievērsos šim mīlestības darbam. Katru mēnesi mazsalacieši var uzzināt par jauno bibliotēkā, izlasīt pārdomas par kādu interesantu tēmu, būt informēti par kādu jaunu grāmatu, kas pieejama lasīšanai, kas aizrāvusi un pārsteigusi mani, to izlasot,» tā Maija un negaidīti iesaka pat tiem, kuri nemaz neinteresējas par sportu, izlasīt Armanda Pučes rakstīto par basketbolistu Kasparu Kambalu.
«Būtībā tās ir pazīstamā basketbolista pārdomas. Viņa paša stāsts par pasaules izjūtu. Arī par to, kas bijis jāpārdzīvo, jāpieņem, augot mīlestībā,» tā Maija.
Tā sanāca, ka Maiju uzrunājām februāra viducī, kad šad un tad domas grozās ap Svēto Valentīnu. Mazsalacas bibliotēkā tajās dienās bija redzams grāmatu galdiņš, kur līdzīgi kā kāršu kavā kārtis cita pie citas gūla grāmatas, kuru nosaukumā ietverts vārds Mīlestība.
«Visu bibliotēkas krājumu nepārskatīju, bet ātri, uz aci, pamēģināju atrast. Tagad kādas trīsdesmit grāmatas, kuru nosaukumā teikts par mīlestību tās visdažādākajās izpausmēs, ir jūsu priekšā,» smējās Maija, tā atgādinot: mīla var būt neatļauta, neizmērojama, liela. Tā var tverties ēnā, izdzīvot svelmē, tā var būt kā maza šokolādīte, kā gudrība un veldze, tā pauž: mīlestība nekad nebeidzas.
«Man pašai bija priekšstats, ka mīlestību apdzied dzejnieki, bet izrādījās, ka autori grāmatu nosaukumos šo vārdu lietojuši reti. Par mīlestību grāmatas nosaukumā ļoti bieži bilsts tā sauktajos vakara romānos. Ir daudzi mūsu lasītāji, kuri saka, ka vēlas lasīt par mīlestību, bet dziļāku, ne tādu, kā apraksta lubenes. Taču ir dāmas, kuras meklē tieši lubeni, lai lasītu un atpūstos. Vai tad tas ir kas slikts — atpūsties, padzīvot citu dzīvi, lasot grāmatu,» sprieda Maija un bija pārliecināta, ka katram cilvēkam, kurš mīlestību nekad pat nav centies izprast ar grāmatu palīdzību, ir simtiem iespēju tās enerģiju piedzīvot dzīvē: bērnos, attiecībās, darbā, klusumā, rasotā pļavā.
«Es esmu laimīga, ka dzīvoju Mazsalacā. Blakus ir mežs, tepat Salaca. Par visu, kas manā dzīvē noticis, esmu pateicīga liktenim. Arī par bagātīgi dāvātu Mīlestības spēku,» tā Maija.
