Pavasaris sagaidīts, Lieldienas nosvinētas! Iesācies atkal Jauns cēliens. Daba mostas un mēs tai mostamies līdzi.
Šobrīd jūtos tā, it kā manī būtu iesētas sēkliņas un es vēl nezinu, kas no tām izaugs. Dažas jau sākušas zaļot, citas vēl tikai mostas dīgšanas procesam...
Arvien biežāk dzirdu jautājumu: “Ko Tu darīsi, kad aiziesi pensijā?” Un jau sāk prognozēt manu turpmāko dzīvi... Es tikai smaidu, jo zinu, ka mana dzīve ir tikai mana un es pati lemšu ko un kā darīt vai nedarīt. Nav manā dabā skaļi runāt par topošiem plāniem, iecerēm, sapņiem... Man tuvākas sarunas ar SEVI, taču, pilnveidojot SEVI, gribas arī dalīties ar savām zināšanām. Kad ikdienā vairs nebūšu starp cilvēkiem, meklēšu citas formas, kā to realizēt.
Viena jau tagad manī formējas – sevi iepazīt caur pārgājienu pa Skaņākalna parka dabas takām - klusējot, vērojot, sajūtot... Nepretendēju uz gida lomu, jo nestāstīšu par Dabas objektiem, ko var izlasīt katrs pats jau iepriekš, bet varētu izvadāt pa takām un taciņām atkarībā no pārgājienam atvēlētā laika un mērķa, ko gribētu sasniegt. Katrs šāds pārgājiens būs individuāls un pilnīgi atšķirīgs. Kāpēc par to domāju? Man pašai ir tuvas šādas pastaigas un – lai gan esmu simtām reižu staigājusi pa vienām un tām pašām taciņām, katrs gājiens ir bijis pavsam citādāks. Man tas ir palīdzējis. Taču ne vienmēr varam saņemties vieni iet pa mežu, tādēļ varu piedāvāt sevi kā Ceļabiedru šai gājienā vienam cilvēkam vai pavisam nelielai domubiedru grupiņai. Ja šī mana doma ir sasniegusi kādu ieinteresēto, droši rakstiet uz kontaktos norādīto adresi un tad jau sarunāsim vēlamo.
No sirds uz sirdi ar mīlestību - Maija
