Todien man pirksti nodrebēja un sirds aizcirta savas mazās durtiņas. „Es nevaru!” – sīca maza balstiņa iekšā. Balss bija tik uzmācīga, ka man vienkārši uznāca skumjas – kāpēc es klausos baiļu smacējošo balsi, aiznaglojot ceļu pie savu Sapņu altāra?
-Nav nevaru. Ir negribu. – stingri, bet ar dziļu mieru čukstēja mans eņģelis.
-Bet es tiešām nevaru. Man ir sajūta, ka neviena, nevienam pašam nevajag to, kas ir manī. To, ko es vēlos izdarīt un man vajag darīt.
-Mīļā sirds! Vai Tu zini, kāpēc pasaulē ir tik daudz nepiepildītu sapņu? Zemē nomestu un samīcītu, košu ideju lapu?
-- Nē... nezinu. Varbūt..., - klusi attraucu, galvu nepacēlusi. Degunu iedūrusi savā iedomu pelēkajā peļķē. Tajā es pat neredzu nevienu pašu zvaigzni. Jo... "negribu"?
-Cilvēki baidās. Un vai zini no kā? No Panākumiem! Jo īpaši tad, ja vismaz vienu reizi viņi ir to izbaudījuši. Kā tas ir: glāsmaini pieglausties domās savam sapnim un pēc mirkļa jau rosīties tā skavās. Tas prieks ļoti daudziem mijās ar apjukumu „Kā man šitā? Nu gan jau, ka tikai tīrā veiksme...”. – mans Eņģelis paijāja manus smeldzīgos iedvesmu spārnus.
-Bet daudzi cilvēki dara. Viņi iet un dara. Un izdara. Un tik un tā baidās? –šie vārdi izbrīnīti riņķoja Eņģelī.
-Jā. Ir tik daudz nepabeigtu Stāstu un vēl vairāk - nemaz neiesāktu. – viņš klusi stāstīja. – Cilvēkam ir nedomājami daudz sapņu un ideju, prieka un iedvesmas resursu. Bezgalīgs avots, no kura smelties. Iedomājies, ja pie Tavām durvīm regulāri nāk kartupeļu pārdevēji. Tu vienreiz, otrreiz atver durvis, lai laipni atteiktos. Nākošās reizes vaļā jau vairs never, bet tik caur durvīm, iespējams, pat mazliet neiecietīgi attrauc: „Nē, paldies!”. Tā ikdienas: kāds neatlaidīgi audzē un brauc pie cilvēkiem ar saviem kartupeļiem. Līdz apnikumam. Citu. Un tad kādu dienu – atskan kluss klauvējiens. Tas nav uzstājīgs. Un Tu rīkojies automātiski, baidoties ielaisties garākā diskusijā, saki: „Nē, paldies!”. Bet tur, pie Tava durvju sliekšņa, stāvēja Sapņu pārdevējs. Tava vienīgā samaksa bija – ieklausīties un sadzirdēt.
-Bet katrs cilvēks jau sapņo: par panākumiem, māju, darbu, - es pacēlusi acis, iebildu.
-Tās ir vēlmes un iegribas. Pat, ja tie kādam ir sapņi – īsti, dziļi, sīkumsīkumaini, tie visbiežāk... netiek sadzirdēti!!! Sadzirdēt un uzklausīt savus sapņus nozīmē tos pieņemt, ieklausīties savā iekšējā balstiņā un darīt. Vienkārši darīt.
-Tad kāpēc tik daudzi nedzird, neieklausās?
-Jo tas nozīmētu atteikties no komforta zonas. No tās tik ierastās smilšu kastes izmēra zonas, kurā ceļam dubļu pilis, cerībā, ka kādu dienu mūsu smilšu kastē iespīdēs saule, izžāvēs līdz ar mūsu vilšanās asarām un tās taps īstas. Bet brīnumi notiek tur, laukā, kur mēs baidāmies pat palūkoties. Pacelt acis uz augšu, paraudzīties uz sevi no malas, dziļi sevī un citos.
-Vai tas ir viegli?
-Tas ir tieši tik viegli, cik mēs tam ļaujam būt vai nebūt. Daudzi biedē dēļ savām bailēm ar to, cik pasaule ir liela, reālistiski nežēlīga un baismīga. Iznāc no krūmiem saviem un Tevi sabradās.. – Eņģelis ar skumu pieskaņu izpleta savus spārnus un apsēdās uz saullēkta lieveņa. – Daudzi ļaudis vēlas sapņot un cer spēt. Bet nedara. Jo piepildīt savus sapņus un darīt – nozīmē uzņemties atbildību. Bet uzņemties atbildību – nozīmē iziet no savas komforta zonas. Ikkatrs grib kontrolēt. Savu dzīvi. Bet to var darīt arī bez bailēm, plūdeni un filigrāni: uzņemties atbildību un saprast, ka tādējādi mēs izslēdzam no savas pasaules bailes.
-Bet daudzi.... nemaz nezina, kā tas ir – nebaidīties! – es apjukusi saucu. Eņģelis pat nopietnās sarunas laikā līksmi šūpo kājas un bezbēdīgi spēlējas ar saules stariem.
-Nāc, piesēdi Tu arī to vari! Tikai Tev tas jāgrib. Ja negribēsi – nevarēsi. – Viņš, aci piemiedzot, saka. – Tikai Tu pati, draudziņ, vari izvēlēties, kā uztvert ārpasauli, kura veidojas tikai un vienīgi no Tevis pašas radītajām atbildes reakcijām. No Tavas darīšanas vai nedarīšanas. Un tas viss veidojas no Tava „Gribu/ Negribu”.
-Tu saki man, ka nav tāds nevaru?
-Jā. Tā ir tikai atruna. Tu drīksti izdarīt izvēli. Sakot „Nevaru!”, Tu sevi nosodi par iekšēji izdarīto izvēli un vainas apziņu, ka baidies. Vai tas viss Tev palīdz par kripatu tuvāk piekļūt savu sapņu īstenošanai un ielūkoties sevī dziļāk?
-Nē...
-Varbūt Tev palīdzēs jausma, ka tam, kam Tu uzliec atbildību, ir vara pār Tevi. Cilvēku izpratnē – vara. Jūs visi visu gribat kontrolēt, bet ne izprast. Uzņemties atbildību pašam par to, ka Tev ir priecīgi, skumji, labi, jūsmīgi, dusmīgi... tā ir vislielākā brīvības izpausme un forma, kura nes līdz Tevis pašas atbildību. Tās maksa – iziet laukā no savas komforta zonas, to paplašinot un ļaujoties brīnumiem.
-Brīnumiem? Kādi gan brīnumi pragmatiskajā ikdienā.
-Brīnumi ir pieredze vai zināšanas, kuras mēs līdz šim neesam piedzīvojuši. Ja Tu nezini neko no fizikas un ķīmijas un Tev parādītu, kādu reakciju vai eksperimentu, kura rezultātā rodas kas tāds, ko Tu ikdienā redzi kā gala rezultātu.... Tev tas būtu brīnums! Kāpēc Tev gan neiet laukā un neradīt tos pašai? Savus.
-Es tiešām cenšos... Ikdienā ņemos un rosos, bet liekas, ka...
-Liekas... Tās ir Tavas bailes, kuras pati esi radījusi. Bailes no panākumiem un atbildības uzvelšana citiem par Tevis pašas darīto vai nedarīto. Panākumiem. Ja Tu uzraksti kaut ko, Tu raksti to primāri – kam?
-Sev... – es atčukstu. Pieglaužu vaigu saules vijīgajam un gaišajam tēlam un aizveru acis.
-Tad kāpēc Tu reizēm pārdzīvo, ja Tevis rakstītais neaizceļo pasaulē un neatskan sajūsmas pilnas gaviles?
-Jo...
-Jo vēlies justies novērtēta, ka esi paveiksi ko nozīmīgu, citiem it kā tik svarīgu. Bet patiesībā –citu vērtējums par kāda paveikto ir atbildības noņemšana no sevis. Vispirms izdari to SEVIS dēļ! Jebko, ko dari, dari to ar savu pārliecību un prieku. Un tikai tad tas atspoguļosies tur, laukā. Brīnumu ārēs. Kurās mitinās arī citi sapņotāji, darītāji, baiļpilnie veiksminieki.
-Kas man ir jādara?
-Jābūt pašai sev! – Eņģelis pasmaida. – Atļaujies izdarīt izvēles un izbaudīt tās. Neko sev vai citiem, vai apstākļiem nepārmetot. Nebaidies no panākumiem. Jo tos nevar nejauši paveikt, kur nu vēl nejauši atkārtot atkal un atkal! Nejaušību nav! – Eņģelis dzidri iesmejas un viņa rokās ir savīstīta saules gaismas bumba, kuru sarunas laikā viņš salipināja no saullēkta. – Ņem! Tas Tev. Liec kabatā un diedzē pirmos pavasara tauriņus no tās. Kad minstināsies atkal kaut ko darīt vai nedarīt, ieliec roku kabatā un ļauj, lai sajūta, ka esi tikko izdarījusi jau izvēli, Tevi pakņudina. Ar mani sarunājoties, Tu jau esi izdarījusi izvēli. Ej, sapņo un ļaujies pašas radītajiem brīnumiem! Ikviens ir to vērts. Arī Tu!
Vēl mirklis un es ievelku dziļi elpu. Pauze pāris sirdspukstu garumā un izelpa. Smalka, pilna dzestra, bet saules pilna gaisa. Manā kabatā kņud savus spārnus diedzējošie tauriņi. Lai gan mani gaida ikdienas bardaks, kuru pati esmu radījusi, ir silti, labi un man ir vajadzība izjust prieku. Jo es tā vēlos! Es pasmaidu. Izvēle. Un ir prātam neaptverama brīvības sajūta, kura mulsinoši izstaipa savus spārnus un es speru savu pirmo soli prom no komforta zonas. Pretī Brīnumu zonai...
