Es vienmēr iedvesmojos no cilvēkiem, kuri kaut ko dara, nevis čīkst – cik apkārt viss slikti.
Savā garajā darba mūžā esmu saskārusies ar dažādiem cilvēkiem un viņu stāstiem – gan iedvesmojošiem, gan apsūdzošiem, gan skumjiem, gan... Mēs esam tik dažādi!
Nu jau vairāk kā gadu retāk tiekos klātienē, tādēļ vairāk iedvesmojos no internetā lasītā un saklausītā. Kopš esmu aizgājusi pensijā, dzīvoju diezgan savrupu dzīvi.
Kad pa retam, satiekoties ar kādu savas bijušās darbavietas apmeklētāju, dzirdu: “Man Tevis pietrūkst bibliotēkā...”, manī noskan kāda smeldzīga nots... (Tā sagadījās, ka pēdējās dienās to dzirdēju vairākkārt). Jā, arī man pietrūkst tieši šo sarunu gan par grāmatām, gan dzīvi... Gados jaunākajām darbiniecēm, kuras pašreiz strādā, ir citas intereses un cits paziņu loks. Taču nenožēloju to, ka aizgāju no sev tik patīkamā darba laicīgi. Tagad man ir daudz laika pārdomām, sevis izzināšanai, lasīšanai, rokdarbiem, pastaigām,...
Mainās laiki, nomainās paaudzes. Tas ir pilnīgi dabīgi, jo pastāvēs, kas pārvērtīsies, kā rakstījis Rainis. Esmu gājusi līdzi savam Laikam. Nezūdos par to, ka nācās dzīvot tā un ne citādi, jo tas ir bijis mans Laiks, kas mani skolojis un izveidojis par to, kas es esmu šobrīd. Tā vien šķiet, ka vēl jau ko labu varētu paveikt arī tagad. Vēl meklēju savu šī brīža nišu, sperot pirmos nedrošos solīšus uz priekšu. Gluži tāpat, kā jaunībā, kad vēl nezini, kas gaida aiz tā stūra...
Priecājos, ja man kāds atraksta, ja kādam ar savu pieredzi varu palīdzēt, jo tad jūtos noderīga.
Ar mīlestību - Maija
