MĪLESTĪBA! GAISMA! HARMONIJA!

MĪLESTĪBA! GAISMA! HARMONIJA!

 


Džulieta Tanga: Atmodu veicinoša vadība - 9 soļi, kā pieņemt Gaismas Ceļu.


Ja tu lasi šo rakstu, pastāv iespēja, ka ej caur atmodu, kas, iespējams, satricina tavu pasauli. Atmoda ietver apzināšanos, ka esam dzīvojuši uztveres un ieprogrammētos ierobežojumos, tāpat, arī lēmumu, - ietvert augstāku vai patieso ES - daļu no mums, kas ir bezgalīga universāla apziņa, kurai piemīt spēja Būt, Darīt un Gūt visu, par ko mēs sapņojam. Tas ir no jauna identificēšanās process par to, kas mēs esam, kad mēs lēnām ieejam mūsu patiesajā būtībā, daļā no mums, kas ir ārpus ķermeņa un prāta.
Ceļojums ir unikāls un es piedāvāju šo vadību, kas balstās uz manas personiskās atmodas, tāpat, kā to [cilvēku], kuriem man bijis gods palīdzēt, pieredzi. Atslēga ir jebkura garīgā mācība, nav pareiza vai nepareiza ceļa; vienīgi tas, kas tev der.

1. Emociju apiešanas kārdinājums
Pastāv iemesls, kāpēc, Līdzīgs piesaista Līdzīgu likums, iespējams, ir viena no vispopulārākajām garīgajām mācībām, ka pat ļaudis, kuri nav garīgi, ņem vērā terminu. Manis pašas jautrā pieredze ar to aizsākās pirms dekādes, kad es tiku apdāvināta ar grāmatu, kas, kā dāvinātājs apgalvoja, varētu man dot jebkuru 'lietu', kuru vēlējos. Es pavadīju mēnešus rakstot afirmācijas un pilnveidoju paragrāfus, gaidot savus sapņus uzrodamies pie manām durvīm, tāpat, kā picas piegādātāju, ko tur teikt, neviens nenāca.
Tas ir kopīgi, - dažiem no mums uzsākot savu atmodas ceļojumu, tikt baiļu un veiksme-neveiksme vadītiem sakarā ar [iespējamiem] nelabvēlīgiem dzīves apstākļiem, piemēram, invaliditāti, slimību, šķiršanos, ilgstošiem sāpīgiem apstākļiem, - darba zaudējumu vai mīļotā nāvi. Tādējādi, tas ir pilnīgi dabīgi, ka sagaidām dažāda veida 'taustāmu' iznākumu, kas ietver labāku veselību, vairāk pārpilnības, veselīgākas attiecības vai kādu mistisku atgadījumu, šī darba rezultātā. Mēs dzīvojam arī sabiedrībā, kur ideja par acumirklīgu iepriecinājumu, ir tik iestrādāta mūsu kolektīvajā psihē, ka, līdz mēs atbrīvojam šo priekšstatu, mēs vienmēr pielietosim terminus un stāvokļus visam, ko mēs darām.
Apzināta manifestācija ir izšķirošs atmodas komponents un nav nekāda iemesla atteikties no mūsu sapņiem. Beigu beigās, tāpēc, mēs esam šeit, lai evolucionētu un radītu! Lai vai kā, atmodas ceļojuma sākums vienmēr sastāv no dzīvēs sapresēto emociju, traumu un neapzinātu priekšstatu uznākšanas virspusē, lai tie tiktu pārstrādāti un integrēti. Tas ir īpaši vilinoši šajā posmā, - apiet intensīvas emocijas un piespiest sevi koncentrēties tikai uz pozitīvām domām, lai mēs varētu piesaistīt vēlamos rezultātus mūsu dzīvēs.
Pretēji tam, cik steidzināti mēs jūtamies, tas ir laiks, lai palēninātos, praktizētu Šeit un Tagad, un ļautu emocijām nākt uz augšu un iet cauri. Tu varēsi manifestēt drīz, es apsolu, taču apziņas prātam jābūt pilnīgā harmonijā ar zemapziņas prātu par visa veida pozitīvo domāšanu vai afirmācijām, lai strādātu veidā, kādā mums jāstrādā. Bez neapzinātu un dziļi iesēdušos, ierobežojošo priekšstatu atlaišanas, šo priekšstatu vibrācija ir 'aicinājums', kuru mēs rakstām Visumam un mēs saņemsim to, ko mēs izlaižam [no sevis]. Dziedinoša prakse vai šenpa (shenpa) var būt atbalstoši, palīdzot mūs noenkuroties esošajā brīdī.

2. Lietas var šķist sliktākas, pirms tās kļūst labākas.
Atmodai ir saistība ar dekonstrukciju, tāpat, kā ar rekonstrukciju mūsu attiecībās ar mums pašiem un pasauli. Jā, tas var būt haotisks process, kad viss jūk un akmeņi, kas veido mūsu uztverto pasauli, pēkšņi, sabrūk viens pēc otra. Dažās dienās, tie var būt pāris plīsumi sienā, savukārt, citās dienās, vesels gabals, pēkšņi nonāk lejā.
Pārmaiņas var būt diskomfortablas, jo tās no mums prasa pārvaldīt nepazīstamo, taču tas ir prāts, kas [liek 'birkas'] pozitīvs vai negatīvs. Neatlaižot spriešanu un pretošanos haosam, abi akti tikai pastiprina to, ko mēs cenšamies atlaist. Haoss ieņem vietu tāpēc, ka mūsu vecā pasaule bija būvēta no neatbilstošiem priekšstatiem un iluzoras uztveres par sevi. Tāpēc, lai uzbūvētu jaunu pasaulu, kur patiesais Es var paplašināt un izplest savus spārnus, vecajam vispirms jātiek sagrautam. Atkarībā no tā, cik daudz mēs identificējamies ar mūsu prātu, vai ego, ego var mesties cīņās, lai paturētu tā kontroli, pirms tas var iemācīties uzņemties jaunu lomu caur transformāciju - lomu būt par instrumentu, lai izpaustu dievišķo gribu no patiesā ES.
Tagad, mums tiek parādīta katra ilūzija, kuru esam noturējuši, un tiekam lūgti sākt praktizēt mūsu brīvās gribas spēka vingrinājumu ar izpratni, - kā domu vērotāji, mēs esam sardzē par mūsu pieredžu kvalitāti. Zini, ka nav nekas, kas jādara, tikai vienkārši jābūt un jāļauj visam ieņemt vieta bez piespiešanas, tam būt vienā vai otrā veidā. Ja lietas kļūst pārāk milzīgas, fokusējamies no momenta uz momentu, lēmumiem, kurus varam pieņemt, lai paliktu pilnībā apzinoši par to, kas notiek fiziski, emocionāli, mentāli un garīgi.
Man patīk uzsākt meditāciju ar sajūtu, kur es vienkārši fokusējos uz sajūtām vienā ķermeņa daļā, pirms pāreju pie nākamās. To var darīt visur, un tas mums ļauj būt klātesošiem pašiem sev.

3. Došanās caur ēnām.
Nav gaismas bez došanās caur tumšu nakti. Ātrāk vai vēlāk, parasti, ātrāk, ik priekšstats, kas turēja mūs ķīlniekos un lika mums neapzināti atdot mūsu spēku, tiek atspoguļots mums atpakaļ ar visprecīzāko spoguli Visumā - dzīvi. Kad visa vecā dzīve tiek nolikta malā, paaugstinoties mūsu vibrācijām, mēs stāvam kailas patiesības priekšā par to, cik daudz spēka atdevām, spēlējot upurus, glābējus, izdzīvotājus, sekotājus, pāri darītājus, valdītājus utt. Nav kur paslēpties, nedz arī mēs gribam slēpties, kaut šķiet, tas būtu vieglākais veids, izņemot vienīgo veidu - tajā un caur to.
Biedējoši var būt pārstrādāt sāpes un maldīgos priekšstatus, kuros esam dzīvojuši, un, cik ļoti apspieduši sevis paša vērtību, lai būtu kāds, kas mēs neesam, lai tiktu pieņemti no citiem. Līdzās zemas pašvērtības priekšstatam, kas manifestējas katrā dzīves jomā, te parasti 'uzrodas arī' veiksmes-neveiksmes un dalījuma priekšstati. Mēs sākam patiesi saskatīt saikni starp mūsu priekšstatiem un realitātēm, kuraa mēs esam radījuši par sevi.
Eksaminējot un pārstrādājot mūsu priekšstatus, arī baiļu enerģija tiek uzjundīta par visu, ko kādreiz esam nolieguši, represējuši, racionalizējuši un, no kā nošķīrušies; tagad, tas tiek atklāts, kad ieejam savā tumšajā psihē. Zemapziņas daļa ir vieta, kur mēs glabājam visus datus no pagātnes atmiņām, ar kurām ir pārāk diskomfortabli tikties 'aci pret aci', un tā ir kopīga iezīme, piedzīvot dusmas, kaunu, sēras un vainas apziņu, kad šie slāņi tiek pārstrādāti. Darbs, kas šeit tiek veikts tiek dēvēts par darbu ar ēnu. Daudzi vēršas pie konsultantiem, dziedniekiem un garīgās vadības šajā laikā, ja viņi to nav paveikuši iepriekš.
Lai izkļūtu no ēnu zemes, jānotiek integrācijai starp apzināto un neapzināto. Tas ir apzināts process (un var būt ilgs, ar daudz atšķirīgiem skāņiem, kad katru reizi mums jūtot, ka darbs paveikts, uzpeld cits slānis), kas ietver pieņemšanu nevis cīniņu ar to, no kā visvarāk baidāmies. Es uzsveru, cik svarīgi ir ļaut sev sajust katru emociju un nesteigties 'pabarot' sevi ar konceptiem "mīlestība un gaisma", "viss ir labi", "man jājūtas pozitīvi", "pieņemšana un perfektums", "es esmu šeit, lai mainītu pasauli", utt..Tas nāks vēlāk, kā ģeniāls blakus produkts, kad paveikts šis darbs un mūsos integrētas atvienotās daļas, taču bez spēka pielietošanas, tāpēc, ka tas izsauks atbildes uguni.
Tas ir darbs, kuru jāpaveic, jo nav iespējams aizbēgt no ēnas. Elpošana ir brīnišķīgs instruments, lai pārstrādātu un integrētu. Daži cilvēki vēršas arī pie enerģētiskās dziedināšanas, kā arī augu medicīnas. Personiski es ticu, ka darbs ar ēnu mums māca pilnībā aptvert un mīlēt katru mūsu daļu bez pretenzijām, tas ir koncepts, ar kuru vairumam no mums ir problēmas.

4. Atrodi Jaunu Cilti.
Vientulības sajūta ir atmodas kopīgā iezīme. Pēkšņi, mēs vairs ilgāk neiederamies mūsu pasaulē un pat, ja mēs atrodamies kādu cilvēku grupā, pazīstamā vietā, mēs jūtamies ārpus vietas, tāpat kā aita varavīksnes krāsās.
Sākotnēji, mēs izveido sevis sajūtu - nevis par to ES, kad bijām nevainīgs bērns no mūsu vecāku un skolotāju skatījuma, romantiskais varonis, kurš vienmēr atradies misijā, lai glābtu, simpātiska dvēsele, kas nekad nav vērsusi uzmanību uz sevis pašas vajadzībām, vai A tipa kontroles dīvainis, kurš ir apsēsts ar pilnību, bet gan "to, kas esmu" ES, kas iesniedzas pāri arhetipiskajām lomām, kuras uzņēmāmies bez jautājumiem. Mēs bieži jūtas atsvešināti, un ciešam personīgajās attiecībās, kas izveidotas pirms mūsu atmodas. Pēkšņi, mūsu ģimenes, partneri un labākie draugi vairs nesaprot, kas mēs esam, kopš mūsu realitāšu enerģija vairs neatbilst viņu.
Tas nav obligāts rezultāts fiziskajai nošķirtībai no mūsu ciltīm. Lielākoties, tas vienkārši nozīmē, ka mēs vairs neinvestējam enerģiju tajos pašos priekšstatos vai necenšamies ietilpt, ļaujot mūsu ciltīm būt, kas viņi ir.
Ja vēl neesam pilnībā atlaiduši mums 'spēku atņemošos' priekšstatus, daži no mums var just vajadzību kompromitēt sevi, lai izpatiktu citiem, kamēr citi cenšas atmodināt citus, piespiežot viņus iesaistīties tajās pašās darbībās, kas ir palīdzējuši mums atmosties. Kad es atrados šajā etapā, es centos 'uzbāzties' ar "Sarunām ar Dievu"..
Pievērs uzmanību, tas viss joprojām ir ego atbalsis, kopš ego izceļas aizsardzībā, spriešanā, projektēšanā un kontrolēšanā. Nevis fokusēt mūsu enerģiju uz veco cilšu mainīšanu, bet atvēlēt laiku, lai pārbaudītu, kāda veida programmēšanu mēs esam internalizējuši no tiem. Vai pastāv elementi (etniskie, kultūras, reliģiskie utt.), tradīcijas un vērtības, kuras neapzināti esam piekrituši noturēt, taču, kas vairs nekalpo mūsu augstākajam labumam? Cik piesaistīti mēs esam cilts mentalitātei, un, cik daudz mēs esam uzdevuši jautājumus par tās lietderību? Cik bieži, mēs sakām sev, "Ko viņi par mani padomās?"
Daži no mums šajā etapā sadumpojas, taču dumpinieciskums ir cita pretošanās forma, vai piesaiste kaut kam, no kā gribam sevi atbrīvot. Lai gan, pirmajā brīdī šķiet, ka mēs attīstām mūsu individualitāti, mēs visi esam sociālas būtnes, kas zeļ, ja mēs varam apzināti veicināt grupu, kas dod iedrošinājumu indivīdam, kā arī kolektīvam, ar kopīgi dalītu redzējumu. Tāpēc, nevis reaģē ar bailēm un dusmām pret veco cilti, bet izmanto šo enerģiju, lai atrastu, vai celtu jaunu cilti, kas atbalsta mūsu jaunos priekšstatus.
Esot daļai no atbalstošas cilts atmodas ceļojumā ir iedrošinoši, kad līdzīgi domājošas dvēseles atbalsta viena otru. Tā ir arī skaista pieredze, kad mēs nolaižam savu aizsardzību un dalāmies beznosacījuma mīlestībā gan ar sevi, gan ar citiem.
Vieglākais veids, kas nostrādāja man un citiem, kamēr raudzījos pēc cilts, ir vienkārši atlaist nolūku un būt pilnā uztveres noskaņā. Tā ir brīnumaina pieredze, kad cilvēki burtiski parādās no nekurienes, lai atbalstītu mūsu ceļojumu. Daži cilvēki atrod arī saikni vai rada online grupas, vietējās tikšanās un treniņus.
Lai ko, tu arī izvēlies darīt, tici man, visums vēlas tevi atbalstīt katrā ceļa solī, un šis saskaņojums nekad netiks lauzts.

5. Atbrīvo&transformē kolektīvu.
Kādu laiku pēc atmodas, mūsu pūles ir fokusētas vienīgi uz blīvo priekšstatu atbrīvošanu no mūsu enerģijas lauka. Vēlāk, nāks laiks, kad mēs ievērojam kolektīva enerģijas ietekmi uz mums.
Tiem, kuriem nav skaidrs par kolektīva ietekmi, vienkārši, iztēlojieties atrašanos situācijā, kurā ir intensīvas dusmas vai bailes. Parasti, mēs negribam tikt ierauti drāmā. Es atceros, ka lasīju par "kolektīvo sāpju ķermeni" Ekharta Tolles (Eckhart Tolle) grāmatā, pirms gadiem un man bija intelektuāla izpratne par to, kas tas ir. Tā tas palika, līdz vēlākajiem manas atmodas etapiem, kad tas 'noķēra' manu uzmanību atkal. Nav nozīmes, cik daudz sevis dziedināšanu es veicu, bija daži spītīgi baiļu modeļi, kas nemazinājās, taču manā dzīvē nebija nekādu starpgadījumu, kas tos veicināja.
Kādu dienu, es "paplašināju savus meklējumus" un ieskatījos savas ģimenes enerģijas modeļos. Kad tā izdarīju, man tika doti attēli un ieskats uz traumu un vajāšanas pieredzi kādai sievietei, kas bija mirusi ilgi, pirms es piedzimu, manas mātes līnijā, un, kā enerģija bija izgājusi cauri. Šī 'upura' enerģija manas mātes līnijā bija pievienojusies kolektīvajam "sieviešu sāpju ķermenim" kā apraksta Tolles "Šeit un tagad spēks". Jo vairāk noskaņoju savu apziņu uz to, jo ekspansīvāka kļuva enerģija, līdz izpaudās enerģijas ķermenī no visām sievietēm caur cilvēces vēsturi, kuras bija piedzīvojušas upura pieredzi, īpaši tika izgaismotas raganu medību vīzijas.
"Sieviešu sāpju ķermeņa" vītne, tad ieplūst "kolektīvajā sāpju ķermenī", kuru aktivizē visas cilvēku būtnes uz šīs planētas, kad uztver sevi ciešam, līdz kļūst pilnībā apzinoši un 'atvieno' sevi no tā. Katru reizi, kad mēs reaģējam uz mūsu ārējiem apstākļiem un vietu, vainojot jebko par mūsu pašu pieredzes kvalitāti, mēs barojam enerģiju kolektīvajās sāpēs un, katru reizi, kad mēs atraisāmies no bezspēcības ilūzijām, mēs palīdzam transformēt un paaugstināt kolektīvu.
Līdzīgi kā citām "sāpīgām" pieredzēm mūsu dzīvēs, "kolektīvais sāpju ķermenis" šeit neatrodas, lai mūs iznīcinātu, bet gan, lai atmodinātu.
Es varu tikai spekulēt, ka pirms dzimšanas, katra dvēsele ir mērķtiecīgi izvēlējies dzimumu, senču modeļu kopumu un bioloģiskos vecākus, līdztekus īpašiem notikumiem un pieredzēm, lai maksimizētu iespējas īstenot misiju šajā dzīvē. Līdz notiek pilna atmoda un ego ir 'nolikts malā', atstājot telpu patiesajam ES/Dvēselei un apzinātai brīvajai gribai, mēs vienmēr identificēsim, aktivizēsim un barosim kolektīvās sāpes.
Es iesaku Tolles mācības, ja tu vēlies izpētīt vairāk par tēmu. Pastāv dažādas modalitātes - vizualizācija, darbs ar elpošanu, hipnoze un iepriekšējo dzīvju regresija, kas var tikt izmantotas, lai atlaistos no kolektīvās enerģijas un process izjūtams, gluži kā palielināta versija darbam ar individuālo ēnu, kas tika apspriesta iepriekš.
Es uzskatu, ka labāk veikt šo darbu, kamēr pieredzējis treneris, dziednieks vai šamanis ir līdzās, lai kā 'koordinators' var noskaņoties uz šo telpu un palīdzēt, ja nepieciešams.

6. Parūpējies par sevi, pirms uzņemies rūpes par pasauli.
Daudzi no mums, savas atmodas iedvesmoti, atmodinājuši arī savu Dievišķo misiju, izplatīt gaismu un palīdzēt atmosties citiem. Esam kļuvuši par dziedniekiem un skolotājiem, vēlmes vadīti dalīties savā pieredzē, lai citi var sevi atbrīvot no vecās paradigmas.
Ļaujot sev kļūt par ietvariem, lai iedvesmotu un kalpotu cilvēcei ir absolūti piepildoši un spēcinoši. Ja izvēlamies tā darīt, tāpat, ir būtiski turpināt mūsu pašu atmodas ceļojumu, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka mūsu pakalpojumi vienmēr ataino mūsu pašu enerģiju vai priekšstatus.
Ikviens lēmums un darbība izriet no bailēm vai mīlestības. Ja mēs vēlamies palīdzēt citiem, tāpēc, ka redzam viņus salauztus un nespējīgus, tad vēlme nāk no bailēm. Ja mēs alkstam paņemt projām citu sāpes un jūtamies atbildīgi par viņu ārējo apstākļu maiņu, lai viņi varētu pārtraukt ciešanas, mēs joprojām 'nākam' no baiļu [skatījuma]. Ja mēs 'nākam' no kontroles vietas un meklējam veidu, lai tiktu uzskatīti par spēcīgiem vai īpašiem, tas viss atkal ir uz bailēm bāzēts. Visos šajos gadījumos, mums ir jāpaveic sevis dziedināšana, jo tas norāda uz mūsu piesaistēm maldīgiem priekšstatiem, kuros mēs būvējam mūsu veco pasauli. Tas demonstrē arī neuzticēšanos Dievišķajai inteliģencei, kas orķestrē mūsu dzīves.
Nepaveicot pirmo darbu, lai integrētu gaismu un tumsu, vai "labo" un "slikto" sevī, kas ir dualitātes koncepti, piederot vienīgi fiziskajai dimensijai, mēs viegli varam kļūt satricināti un piedzīvot fustrāciju, kad pieredzam citu ēnas. Tas var novest pie spriedumiem, bailēm, sevis pārvaldīšanas trūkuma, vai ciešanām, atvēlot vietu citiem, jo mūsu ego joprojām grib iejaukties. Brīdī, kad to izdarām, mēs vairs neesam centrēti mūsu vibrācijā un varam viegli uzņemt citu [cilvēku] enerģiju, kas var uzsākt upura ciklu un neapzināti pastiprināt "kolektīvā sāpju ķermeņa" enerģiju.
Jo vairāk atmostamies, jo vairāk atrodamies pozīcijā uzturēt sakrālu vietu citiem, kāda arī ir, atmodušos skolotāju un līderu loma, kas, kā ikviena loma, mūs vairs neidentificē. Mēs darām darbu ar mīlestību un prieku, bez piesaistes konkrētam rezultātam vai, kāda vai kaut kā mainīšanas. Mēs redzam pilnību visās būtnēs un stāvokļos, esošajā brīdī, un saprotam, ka tie vienmēr evolucionē. Mēs joprojām izvēlamies pievienoties tam, kas rezonē ar mūsu enerģiju, tā mēs varam piedalīties apzinātā evolūcijā, taču virzošais spēks, kas rodams aiz mūsu nolūkiem ir pārvirzījies no bailēm uz mīlestību, no vēlmes uzspiest mūsu priekšstatus, vēlmē iedrošināt citus, respektējot viņu ceļus un izvēles, un mēs varam pieteikties uz uzdevumiem ar lielāku skaidrību un gaismu.
Tā ir ļoti smalka iekšējā pārvirze, kas var neizpausties ārējās pārmaiņas, lomās, kuras esam izvēlējušies uzņemties. Mēs joprojām aktīvi palīdzam citiem, taču mēs to darām bez mūsu ego dalības. Esot tīram kanālam vai garīgajam alķīmiķim, tas neatņem iedrošinājumu citiem uzņemties viņu pašu atbildības, kuras pieprasa meistarība.
Ja tas ir tas, kur atrodies, pajautā sev, "Kāpēc es daru šo darbu? Vai es to daru, lai fiksētu vai no kaut kā aizbēgtu? Vai es redzu pasauli, kā salauztu vietu? Vai mans prieks vai piepildījums no tā atkarīgs?" Pastāv iespējas, ja esi pilnībā godīgs pret sevi, ka tev pat nav vajadzības uzdot jautājumu, lai zinātu, vai viss nāk no bailēm vai mīlestības.

7. Nostiprini uzticēšanos Visumam, kamēr noenkurojies starp divām pasaulēm.
Mēs iemiesojam Visuma duālo ekspresiju - enerģiju un matēriju. Kamēr mūsu fiziskais ķermenis ir matērija, kas ir redzama enerģija ar lēnāku frekvenci, mūs aptver arī smalkas gaismas ķermeņu tīkls, kas ir neredzama enerģija ar daudz augstāku frekvenci. Pirms atmodas mēs identificējāmies ar fizisko un neapzinājāmies mūsu daudzdimensionālās eksistences aspektus. Kad mēs strādājam caur mūsu enerģētisko bagāžu zemākajās čakrās (enerģijas centros), kas atbildīgi par manifestācijām fiziskajā pasaulē, zināmā mērā, mēs sākam pacelties uz augstākiem enerģētiskajiem centriem, kas pārsniedz laiku un telpu.
Tas ir diezgan dabiski, justies neiezemētam vai ne šeit, ne tur, kad mēs regulējam mūsu vibrāciju un kļūstam vairāk apzinoši par sevis enerģētiskajiem aspektiem. Varbūt, pirmoreiz, mūsu dzīvēs, mēs patiesi apzināmies un sajūtam Dievišķo, kas mīt mūsos un, ka mēs esam Avots, manifestēts fiziskajā formā.
Mēs sākam pievērst vairāk uzmanības sinhronitātēm un mūsu intuitatīvajai zināšanai. Abas vienmēr bijušas te, taču, kamēr mēs noturamies priekšstatos mūsu zemākajos enerģētiskajos centros, mēs par to neapzināmies, vai nevaram uzticēties tām, kad tās parādās.
Tas var būt vilinoši, bombardēt sevi ar visa veida mācībām un čenelingiem, daži no mums kļūst pārņemti ar čiekurveida dziedzera attīrīšanu un intuitatīvo spēju attīstīšanu. Visas šīs metodes nav vairāk vai mazāk efektīvas par citām, līdz ar atgādinājumu, ka visi no mums ir piedzimuši ar intuīciju; un daudziem no mums, iemeslam, kāpēc mēs jutām, ka nevaram piekļūt vai uzticēties mūsu intuīcijai, bija maz sakara ar faktu, ka nekad neesam veikuši mājas iekšējo tīrīšanu. Tik ilgi, kamēr identificējamies tikai ar fizisko, tā bija mūsu tendence - nepieciešamība, kā arī pieprasījums Dievišķajam parādīties iespaidīgā Vegasas gaismas šovam līdzīgā veidā. Tas pats par sevi ir priekšstats, kas vienkārši var neļaut mums saskatīt Dievišķo mūsu priekšā.
Mums turpinot atmodas ceļojumu, mēs sākām apzināties, ka Dievišķais nav atsevišķa daļa no mums un tas redzams ik sekundē, ik dienu, jo mums katram ir iekšējā dievišķās vadības sistēma. Kad mēs varam pilnībā ietvert sevī apziņu, ka nekas nevar salauzt mūsu mīlošo saikni ar bezgalīgo apziņu, tāpēc, ka esam tajā, mēs pilnībā sākam uzticēties, un šī uzticēšanās kļūst par zināšanu, ka mēs esam, vienmēr un mūžīgi Avota atbalstīti.
Atbrīvojies un iezemē sevi zemē, tu esi Avota Enerģija cilvēka ķermenī, ar mazliet jautrības uz Zemes. Jo vairāk spēj būt klātesošs, jo spēcīgāks un tīrāks kanāls tu vari kļūt, lai veiktu uzdevumus, kurus tavs patiesais Es tev nokomplektējis.

8. Sper soli savā Patiesībā&Atbildībā.
Viens no vissāpīgākajiem aspektiem dzīvojot neatmodinātu dzīvi bija autentiskuma trūkums. Mēs nekad nejutāmies ērti esot tie, kas esam un rezultātā, mēs ne tikai apslēpām sevi sociāli akceptētās lomās, lai saņemtu uzslavu, bet arī spiedām sevi nobloķēt visu diskomfortablo mūsu zemapziņas ēnas daļā. Mūsu bezspēcība mūs noveda spēlēt bezgalīgu nožēlojamu spēli, kas padarīja ikvienu citu atbildīgu par mūsu dzīvi.
Pēc atmodas, mēs kļūstam centrēti mūsu pašu spēkā un apgūstam patiesu sevis ekspresiju visā, ko domājam, sakām un darām. Tas ir tad, kad meistarība patiesi nāk, līdz ar izpratni, ka spēks nenāk no ārējas vai iekšējas kontroles formas; tā ir 100% atbildība par katru pieredzi, kuru radām.
Uzņemties atbildību nozīmē pilnībā atsacīties no upura mentalitātes, kas dominēja mūsu dzīvēs. Mēs vairs neturam personu, situāciju, notikumu, pagātnes dzīvi vai būtni no citas dimensijas atbildīgu par pagātnes, tagadnes un nākotnes pieredzes kvalitāti, jo mēs saprotam, ka mēs esam savas realitātes radītāji. Tas nenozīmē, palikt 'aklam' pret lietām, kas nav saskaņā ar mūsu augstākajiem ideāliem šajā pasaulē; tas tikai nozīmē, ka nekas ārpus mums nevar mums neko 'padarīt', vienīgi, ja mums ir atbilstoša frekvence no ierobežojošiem priekšstatiem, kas ļauj traucēt mūsu iekšējo mieru.
Neviens nevar būt apzinošs radītājs un neapzinošs upuris vienlaikus, šīs abas lomas ir ekskluzīvas un, lai kuru no lomām ņemam, mēs vai nu, atdodam savu spēku, vai nu, paliekam tajā centrēti. Spēja spert soli mūsu patiesībā, ietver šo jomu pārvaldīšanu mūsu dzīvēs, kur mēs dodam sev atļauju būt upurim. Ja reiz, mēs izstarojam gaismu uz šīm jomām, mēs varam uzņemties mūsu pilnu apziņu un brīvo gribu, lai izvēlētos atšķirīgu ritējumu, un atgūtu savu spēku. Tas ietver arī runāt patiesību un rīkoties no Dievišķās zināšanas vietas, kas saskan ar mūsu patieso ES bez vajadzības apstiprināt vai pamatot.

9. Izgaismo.
Kādā brīdī, smagumu celšana pārslēgsies precizēšanā, un viss, ar ko mēs esam cietuši, lai būtu vai darītu, kļūs otršķirīgs. Mēs vairs neredzam iepriekšējos soļus kā sāpīgus, tie visi ir daļa no mūsu ceļojuma. Pat, ja mēs varam joprojām piedzīvot dažus no tiem, mēs tos sveicam ar atplestām rokām, zinot, ka varam piedzīvot tos veidā, kādā izvēlamies, un tie var būt pat jautri, ja izvēlamies piedzīvot tos šādā veidā! Ironija, -  jo vairāk mēs iegremdējamies sevī, un ļaujamies katram brīdim bez kaujas, jo pakāpeniskāks kļūst ceļš.
Mēs patiesi pārstājam redzēt galamērķus dzīvē; tā vietā, mēs ņemam visu, ko dzīve piedāvā. Pat, ja dzīve izrādās mazāk ideāla pēc mūsu kā cilvēku standartiem, Dievišķais, kas nav sasaistīts ar fiziskajiem un mentālajiem ierobežojumiem vai laiku un telpu, mūsos, saprot, ka var pastāvēt tikai pilnība bez racionalizēšanas, afirmāciju atkārtošanas, pateicības saraksta, utt.. Mēs vienkārši zinām, ka nepastāv, kas mazāks par pilnību, un no šejienes, katra doma kļūst atbalstoša un dabiski piepildīta ar prieku un pateicību, kurā, iekšējā miera stāvoklis, kas tagad ir saslēgts ar universālo apziņu, vairs nav konkrētas domas vai darbības produkts, bet gan visa, kas ir dzīvē, avots. Ceļojums pārstāj kļūt par skrējienu, laiks palēninās, līdz pagātne un nākotne pārtrauc eksistēt un vienīgā lieta, ar kuru esam atstāti ir mūžīgais Tagad, kur visas realitāšu versijas pastāv kopā.
Dzīve kļūst par jautru spēli, kad dzīvojam no mūsu nemirstīgās un bezgalīgās dabas ar gaišu sirsnību. Mēs pārstājam uztvert sevi un pasauli tik nopietni. Mēs varam viegli uzraut savus plecus, lai atlaistu, vai rast humoru katrā situācijā. Arī, kad piedzīvojam visdievišķīgāko mīlestību, grāciju un pilnīgu Vienotību ar Avotu.
Mēs beidzot saprotam, ka caur mūsu dzīvēm, mūsu vibrācija vienmēr tiek atspoguļota uz mums fiziskajā formā. Mēs sākam apzināti saskaņot mūsu enerģiju ar apzinātu radīšanu, jo tas ir jautri un tas ļauj mums pilnībā spēlēt ar mūsu brīvo gribu kā spēcīgiem radītājiem, kas esam. Mēs arī zinām, ka tehniski mēs neradām neko, jo viss, kas ticis iztēlots cilvēka prātā jau pastāv kvantu laukā vai bezgalīgajās iespējās. Beigās, viss, ko mēs darām pēc maldīgajiem priekšstatiem "es nevaru", "esmu tikai cilvēks", "te nepietiks visiem" un "esmu atsevišķs no Avota", ir izgaismot mūsu vibrācijas, lai tās kļūst atbilstošas un atjauno realitāti, kuru raugāmies radīt. Mūsu dzīves kļūst tīras intuīcijas vadītas.
Mēs sev sakām, "Cik spožu vienošanos mēs esam noslēguši ar Dievišķo!" Radot sapņu lauku, kur katra daļa sevi apzinās, satur veselumu, un var vingrināt brīvo gribu, mums jāuztur sevi atbildībā par Gaismas Ceļa iešanu, lai atcerētos mūsu Dievišķo spēku. Bet vienīgais veids, lai apzināti piedalītos šajā vienošanās ir izvēlēties aizmirst mūsu spēku piedzimstot un iziet caur virkni apstākļu, kas mūs piespiež 'krist' un būt par 'upuriem' dzīvē, lai varam atcerēties atgūt radošo spēku, kas vienmēr bijis mūsu.
Nekas nav sods. Tā ir un vienmēr būs zināšanu dāvana par to, Kas Tu Patiesībā Esi.
Beigās, ceļojums nonāk atpakaļ pie Sevis, Es ir Avots, kā vēsta visi garīgie skolotāji caur vēsturi, spēcīgajā un senajā apstiprinājumā "ES ESMU".
Esi sveicināts mājās, Iemīļotais!
"Tu neesi vienkārši lāse okeānā, tu esi vesels okeāns lāsē." - Rūmī.
 
Tulkoja: Kwana Mikaela (c)2017'Februāris
Komentāri (0)  |  2017-02-24 16:43  |  Skatīts: 1111x         Ieteikt draugiem
- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ