Pats mehānisms ir dabīgs. Ja cilvēkam ir psiholoģiska trauma un prāts vēl nav nobriedis, cilvēks izvēlas šo pieredzi iesaldēt līdz viņš būs spējīgs ar to tikt galā. Bet ne jau tikai pieredze tiek iesaldēta. Arī tā daļa cilvēka, kas to pieredz, tiek atstāta.
Praktiski visi apkārt dzīvo ar iesaldētām un neatrisinātām pieredzēm. Un ar katru nākamo pieredzi, uz kuru cilvēks atsakās skatīties, viņš nogriež jaunu daļu no sevis un pagriež tai muguru.
Uz to balstās zemapziņa. Zemapziņā atrodas tās cilvēka daļas uz kurām viņš atsakās skatīties. Un viņš nespēj kontrolēt, ko šīs daļas dara. Tās strādā autopilotā. Tās uzdarbojas sapņos. Un tās pārņem vadību, kad cilvēks neskatās.
Neviens nevar cilvēkam nodarīt pāri, ja viņš pats to neizdara. Bet ir iespējams ietekmēt otra zemapziņu, lai tā paveic šo darbu.
Pasakot pareizi atrastus vārdus otra cilvēka neapzinātās daļas saražos bailes, dusmas, kaunu, kompleksus, domu kaujas un tas viss sāks viņu mocīt.
Visas šīs emocijas ir reakcijas, kas savukārt ir neapzinātas izvēles. Otrs nav spējīgs šīs emocijas tevī radīt. Bet cilvēks bieži izvēlas vainot otru. Tas zin, ka nevēlas šīs emocijas, un tādejādi izvairās no bezpalīdzības sajūtas un atbildības par tām.
Tomēr, vainojot otru pie savām sajūtām, cilvēks tikai vēl vairāk pazaudē kontroli par to, kas ar viņu notiek.
Jo vairāk pieņemsi pieredzes, ko esi nospiedis, jo vairāk atradīsi sevi. Tā vienmēr būs. Tu atkal apvienosies ar daļu, kas to pieredz. Un ar katru atbrīvotu pieredzi vairāk un vairāk tava zemapziņa atkal kļūs par apziņu. Un reakcijas atkal kļūs par izvēli.
Andris Ciekurs
