Rotkali Hariju Jaunzemu, kurš darbojas Sabiles pusē un darina rotas pēc senām baltu liecībām, pazīst gan tie, kas interesējas par smukumlietām, gan tie, kas meklē atbildes uz jautājumiem par mūsu senatni. Pie viņa rotas lūkoties, zīmes iepazīt un stāstus klausīties brauc ļaudis no malu malām. Un jāatzīst, ka klausīties Harijā Jaunzemā ir bauda, – viņš par senajām zīmēm un rotām, un to, kā reiz varbūt bija, stāsta ar patiesu mīļumu balsī un pārliecību par savu darbu. Tāpēc gribas dēvēt viņu par Meistaru ar lielo burtu. Pie rotkaļa viesojās žurnāls "100 Labi Padomi".
Meistars ar mugurkaulu
Meistars atzīst, ka nepieder pie ērtajiem cilvēkiem, jo neslēpj savus uzskatus: “Daudziem nepatīk, ka esmu pret kristietību un vispār pret svešajām reliģijām. Patiesībā svešās ticības ir tās, kas mūs šeit, Latvijā, skalda un nepieļauj vienotību, – viens velk uz pareizticīgo baznīcu, otrs – uz luterāņu, trešais – pie budistiem. Tagad nāk iekšā ticības no Āfrikas, un arī tās tiek atzītas par labām. Bet mēs esam maza tauta, un svešās pārliecības sadala mūs vēl vairāk. Arī dievturi manā skatījumā ir kristiešu sekta ar latviskiem vārdiem, zināms kompromiss, jo, ja paskatās dievturu rituālus, tad tie paši baznīcas rituāli vien ir. Es pats drīzāk esmu pagāns un ar to lepojos. Pagāns ir tas, kas tic dabas spēkiem, lai gan pareizāk gan būtu teikt – tā ir senticība.
Pirms Ernesta Brastiņa arī latvju zīmes nebija piesaistītas dievībām. Kad parunāju kaut vai ar vecomammu, vecopapu, viņi nezināja ne tādu Māras zīmi, ne citu. Viņiem bija ķeksīši un jumtiņi, un putniņi, un ķepiņas. Brastiņš ar savējiem gribēja uztaisīt dievturību par senticību un tāpēc pievilka zīmēm visādus vārdus klāt. Tomēr zinātne šo pievilkšanu kādām dievībām nav akceptējusi.
Kā man pašam nākušas zināšanas par senajām rotām un zīmēm? Es ļoti daudz meklēju un pētu, es nepieņemu pirmo, kas trāpās pretī; ir jāizlasa daudz literatūras, lasītais ir jāizvērtē, jāliek kopā, jāņem talkā loģiskā domāšana, lai saprastu, vai tā tiešām varējis būt. Es neesmu dogmatiķis, es stāstu cilvēkiem tā, kā esmu izpratis, un ļoti iespējams, ka esmu to taisnību uzgājis.
Paņemsim kaut vai to pašu krustu, parastā krusta novietojumu. Ezoteriķi visi kā viens saka, ka nedrīkst būt stateniskais krusts, ir jābūt slīpi. Man tas likās jocīgi, un es sāku pētīt arheoloģijas materiālus, muzeju liecības utt. Un kas izrādās? Nē, mīlīši, visur pārsvarā bijis stateniskais krusts! Un es uzskatu, ka senais cilvēks zināja labāk nekā tas, kurš tagad sēž pie datora. Senais cilvēks vienkārši izjuta, kā vajag būt pareizi. Un rotās krustu var likt stateniski vai slīpi, tam nav nozīmes, jo rotas darbojas gan šā, gan tā.
Rotas un zīmes uzrunā pašas
Tas, ka zīmes darbojas, ir zinātniski akceptēts, to mēs nevaram noliegt. Bet tas ir vairāk saistīts ar ķīmiju, ar fiziku. Senās baltu rotas pārsvarā taisītas no bronzas un vara. Varš dziedē un ārstē, to es arī pats varu droši apgalvot, es pats sev noregulēju asinsspiedienu, ar vara plāksnītēm izdziedināju sastieptu muguru. Bija jau tiktāl, ka gribēja taisīt operāciju, un pēc tam dakteris uz mani sadusmojās – kā es tā uzdrīkstējos ar pagāniskām lietām sevi dakterēt tad, kad vajadzēja dzert zāles!
Ja grib zīmēm zinātnisku izskaidrojumu, tad jārunā ar augstas klases fiziķiem, kas zina pamatot, kā darbojas magnētiskie lauki, elektromagnētiskās vibrācijas, – tas viss šajās zīmēs ir. Varbūt jau gribētos domāt, ka zīmes ir nezin kāda maģija, taču senais cilvēks bija atradis to formulu, kas darbojās. Toreiz viņam dabā bija grūti izdzīvot, bija jācīnās ar zvēriem un lieliem dabas spēkiem, un viņš atrada formulu, kā šos spēkus savaldīt un reizēm pat likt strādāt savā labā.
Ar zīmēm ir tāda lieta – nevajag skriet ne pie burvja, ne pie raganas, lai tā pateiktu, kas tev der, kāda zīme tev jānēsā. Zīmes tā nestrādā! Neviens nevar otram pateikt, kura zīme tam vajadzīga, kura ne! Patiesībā visas zīmes ir derīgas, vienīgi ir tādi dzīves momenti, kuros vairāk prasās pēc kādas konkrētas zīmes. Kāpēc? Tas, lūk, ir tas, ko mēs nezinām. Un kāpēc nezinām? Tā jušana mums pazudusi, aizmirsusies, tāpēc var taisīt visādas spekulācijas. Bet zīmes jau pašas uzrunā, zīmes iedarbojas uz cilvēka sajūtām, un katrā konkrētā dzīves situācijā jānēsā tā, kura visvairāk uzrunā. Mans arguments ir šāds – paņemsim to pašu Lielvārdes jostu. Pēc ezoteriķu teorijas, ja der tikai tā vai šitā zīme un cita neder, sanāk, ka es nedrīkstu jostu valkāt, jo tur ir visas zīmes iekšā. Un, ja ezotēriķis saka – Jumis tev neder, ko tad man darīt? Kārpīt Jumi no jostas ārā?
Katrai rotai pie aizsardzības funkcijas nāk klāt vēl kāds uzdevums – viens dod bērniņu, otrs – maizīti, trešais – veselību.
Rotas sargā un dziedina
Vispār, ja mēs sakām “senās rotas”, tas ir tāds diezgan prasts apzīmējums, jo tie bija kulta priekšmeti. Kulta priekšmeti, ar kuriem rotāties, – tā skanētu labāk. Pirmsākumā, pašā pamatā tie visi domāti aizsardzībai, visi bez izņēmuma. Un tad katram nāk klāt vēl kāda funkcija – viens dod bērniņu, otrs – maizīti, trešais – veselību. Turklāt rota norāda arī piederību pie tautības.
Parasti notiek tā, ka tad, kad cilvēks ir iegādājies rotu, tā ātri apsūbē. Šādā veidā rota velk ārā no cilvēka visu jipti, visu draņķi, šādi rota ārstē. Ja, piemēram, zem gredzena arī pirksts kļūst tumšs, tas nozīmē, ka rota strādā, velk laukā slikto un taisni tad vajag rotas nēsāt. Un, kad tas izdarīts, tad rota diezgan ilgi stāv spoža. Ir arī cilvēki, kas paņem rotu, panēsā kādu dienu, un tā kļūst vēl spožāka nekā jauna. Un mēdz notikt arī tā – cilvēks noliek rotu mājās, jo šķiet it kā netīra, un tad, kad sāk atkal nēsāt, rota sāk spīdēt.
Rotas tīra divējādi: no sliktām enerģijām tās attīra tekošā strauta ūdenī – kādu pusstundu jāpatur. Citi saka, ka var arī likt saldētavā vai tīrīt ar sāli. Un tad ir mehāniskā tīrīšana – ar parasto, vienkāršo zobu pastu un vilnas lupatiņu. Ir arī speciālie līdzekļi, domāti šim nolūkam.
Rotu meistars Harijs arī pats ikdienā nēsā rotas, kuras viņu katrā konkrētajā brīdī ir "uzrunājušas".
Katrai zīmei sava loma
Par katru zīmi katrs mistiķis var uzrakstīt veselu darbu, bet vai tā ir patiesība? To mēs nezinām. Pārsvarā jau ir jautājumi, bet atbilžu nav. Vienīgi tā pati virspuse ir zināma. Jumis, piemēram, rūpējas par visa pienesumu, lai būtu laba raža, lai būtu naudiņa, lai mājās būtu gausa, – gausa ir labklājība, ko kristieši aizstājuši ar vārdu svētība. Latviešiem ir gausa. Jaunas meitas lika Jumi pūrā; viss, kas pa divi, tas ir Jumītis.
Zalktis mums ir kulta dzīvnieks, viņš mūs sargā no visām četrām debespusēm, viņš velk ārā no Visuma centra zināšanas un sniedz lietotājam. Mēnestiņš ir karavīru sargātājs, jūrnieku un zvejnieku sargātājs. Tieši viņš ir mājas sargs, nevis Ūsiņš, kuram otrs vārds ir Atslēgainis. Šī vārda dēļ radies malds, ka Ūsiņa zīme atgādina atslēgas un sargā māju. Nē, viņš nesargā māju, viņš atslēdz durvis pavasarim un tiem labumiem, ko pavasaris dod.
Un kas bija Jupis latviešiem? Jupis bija pats augstākais un lielākais Dievs, brālis Pērkonam, bet abi nesatika, un Pērkons ietrieca Jupi pazemē, un Jupis kļuva par pazemes Dievu, savukārt Pērkons iesēdās brāļa vietā.
Zirgs ir saistīts ar visām dievībām, pati Laimīte jāj ar zirgu. Bet galvenā ideja – zirgs ir Kosmosa tiesas paudējs. Kad senči nezināja, ko darīt vai kad gatavojās lielam pasākumam, vai strīdējās, bet tā pamatīgi – kad gribēja kādu nomušīt vai sākt karu, tad prasīja padomu zirgam. Nolika šķēpu, un zirgam bija jāiet pāri, un tad skatījās, kuru kāju zirgs sper pirmo, un tā arī rīkojās. Tādi vēsturiski gadījumi ir bijuši vairāki. Kurši, šķiet, tie bija Embūtes kurši, kas gribēja plēsties ar leišiem – prasīja padomu zirgam, darīja to ilgāku laiku, katru rītu. Un zirgs neļāva – nebūs nekāda karošana. Vēsturnieki apgalvo, ka tanī laikā, ja kurši būtu sākuši karu, viņi būtu pamatīgi cietuši.
Mums pašiem savas spēka lietas
Ar zīmēm ir tā – ja cilvēks kādu liek lietā, tā ir viņa dievība, ar ko viņš sarunājas. Viņš šo zīmīti – šo Jumi vai Zirdziņu – uztver par īstu, ar to parunājas un, nēsājot sev klāt, to godā, un uzskata par savu īsto Dieviņu.
Pie mums tagad mēdz valkāt daudz rotu, kas ievestas no citurienes. Un tad cilvēks brīnās, kāpēc lampiņas sprāgst ārā, televizors neiet un atslēga aizkrīt ciet. Un skrien pie manis un prasa, ko tas nozīmē, ko tagad darīt. Bet kā lai es zinu? Tāpēc jau arī noiet greizi, kas tas kulta priekšmets tur – Indijā vai Ķīnā – strādā labi, bet, atvests uz šejieni, vairs nestrādā vai arī strādā pretēji. Jo tur kosmiskās enerģijas ir savādākas nekā šeit. Un tas jau nav nekas jauns, tas ir pierādīts, ka pie mums audzis pelašķis mums der daudz labāk nekā pelašķis, kas atvests no pasaules otras malas. Tas pats ir ar zīmēm. Kad cilvēkam rodas problēmas, viņš skraida pa citām reliģijām, meklē svešas palīdzības, kas atrisinātu viņa problēmas, bet aizmirst, ka mums pašiem ir savas spēka lietas, un tās palīdz vislabāk. Mēs paši ar savām zālītēm varam visveiksmīgāk izārstēties, es par to esmu pārliecināts. Mums var palīdzēt tikai mūsu pašu meži, pļavas, upes.
Iveta Galēja, žurnāls "100 Labi Padomi"
Avots: https://jauns.lv/raksts/skaistums/7778-kuras-latviesu-rotas-janesa-lai-gutu-aizsardzibu-stasta-rotkalis-harijs
