Maija Kadiķe ir Eņģeļu praktiķe un terapeite, kā arī Eņģeļu skolas dibinātāja un vadītāja. Līdz šim autorei ir izdotas trīs grāmatas - "Eņģeļu lūgšanas", "Eņģeļu dārzā" un "Ceļš ar Eņģeļiem", kurās ir publicētas no Eņģeļiem sūtītas lūgšanas un vēstījumi.
Šajā grāmatā ir apkopota Maijas pēdējo divu gadu pieredze. Autore ir pabijusi daudzās sakrālās spēka vietās uz planētas, kur ir saņēmusi impulsus runāt par Māti Zemi un lūgt par tās nākotni.
"Katra cilvēka dzīve un liktenis veidojas kopā ar Zemi un tās izpausmēm. Mēs visi esam vienoti kopīgā Gaismas tīklā. Mainās viss Kosmoss un arī mūsu planēta. Māte Zeme palīdz atdzimt sievišķai enerģijai. Tā ir svarīga gan sievietēm, gan vīriešiem. Atmodinot sevī sievišķības avotu, sievietes dod iespēju vīriešiem kļūt vīrišķīgākiem. Pieņemot šīs pārmaiņas, varam atvērt sevī jaunu Gaismas diapazonu.
Sieviete ir zeme. Sieviete ir māte. Sieviete ir mīlestība. Būt sievietei – tā ir svētība." - Maija Kadiķe
-------------------
Fragments no grāmatas:
Iespēja satikt sevi.
Tikai, kad mirst ilūzijas par sevi, var piedzimt kaut kas jauns, īsts, patiess.
Ja ir vēlme pieķerties pašu radītam tēlam, ko esam domās par sevi uzbūvējuši, tad ir grūti atnākt dziļām iekšējām atklāsmēm par dzīves būtību un savu Ceļu.
Kas es esmu? Ko es te daru? Kāda jēga ir manai dzīvei? Kas ir tas, kāpēc esmu šeit atnācis šobrīd uz Zemi? Kādi ir mani uzdevumi?
Lai nonāktu pie šīm atbildēm, ir jāsatiek tas, kas šīs atbildes spēj sniegt.
Tikai ienirstot savā dziļumā, tur, kur vēl nekad neesam bijuši, tas var notikt.
Ieniršana notiek slāni pa slānim, atbrīvojot savus un citu priekšstatus par sevi un to, kāds esmu, kādam ir jābūt un ko no manis gaida.
Atlaižam spriedzi, piesaistes, iedomātos tēlus un grimstam dziļumā arvien vairāk un vairāk.
Ir sajūta, ka tur nekā nav, tikai neziņa un tumsa. Bet, kad spējam uz sevi paraudzīties gara acīm ( un to var katrs ), tikai tad ieraugam, ka arī tur, tajā tumsā ir Gaisma. Tā atspoguļo gaismiņu, ko esam izauklējuši savā sirdī. Vienīgi tai ir kāda jēga un nozīme. Viss pārējais ir īslaicīgs, gaistošs, aizejošs. Tas ir mirstošs, jo nav tajā dvēseles siltuma un mūžības elpas.
Tādas sava zemā ego nāves varam piedzīvot vairākkārt. Un katra no tām ir kā jauni Vārti, caur kuriem var iziet tikai īstās un patiesās vērtības. Tās ir nemirstīgas. Tāpēc mēs nekad nebeidzamies, mēs turpinām dzīvot.
Tikai mirstot, varam piedzimt. Šīs lietas ir tik cieši saistītas. Tās ir neatdalāmas. Mirstot aiziet neīstā daļa, lai piedzimtu īstā. Mūžīgā nemirstīgā dievišķā esība.
Caur nāvi satiekam sevi.
Tas notiek atkal un atkal, ja uzticamies dzīvībai.
Dzīve dod šīs atkal piedzimšanas iespējas.
Varam ieskatīties acīs aizejošajam, pateikties, atbrīvot un dzimt.
Atlaižot bailes pazaudēt sevi, dodam sev iespēju satikt sevi.
