Kā mēs savā iztēlē iedomājamies savus dzīves notikumus, dzīves galvenās ceļazīmes. Un kāda tīri praktiska nozīme tam ir. Vai kādreiz esat aizdomājušies par to, uz kuru pusi virzāties? Kur, kādā izplatījuma vietā jūs liekat savu pagātni, tagadni un nākotni?
Lai tas viss savienotos vienā veselumā ir svarīgi: ne tik svarīgs ir pats fakts no mūsu pagātnes, cik svarīga ir attieksme pret šo faktu. Izmainiet savu attieksmi pret savu pagātni, un jūs izmainīsiet savu tagadni.
Attieksme pret pašreizējo laiku mainās diennakts ritumā: kad mēs guļam, laiks it kā apstājas. Cilvēkam, kurš atrodas alkohola reibuma stāvoklī, laika rituma ātrums palēninās. Mediķi jau sen ir atzīmējuši, ka bērnībā un pusmūža gados laika ritums ir dažāds. Par to var pārliecināties katrs, ja vien atceras, cik garas, svarīgu notikumu pilnas bija tālajā bērnībā dienas un kā aizvien ātrāk tās aizrit bioloģiskajam vecumam pieaugot. Ir atzīmētas tāpat atmiņas īpatnības vecumā - ļoti veci cilvēki īpaši labi, spilgti atceras bērnības notikumus un pagalam aizmirst pašreizējās norises - viņi var neatcerēties, ko ir ēduši brokastīs un vai vispār brokastis ir bijušas.
Laika ritējuma ātrums ir atkarīgs arī no tā, ar cik interesantām lietām mēs nodarbojamies. Ja laiks velkas lēni, apnicīgi, tad mēs pūlamies sevi ar kaut ko nodarbināt, nositot pie tam tik ļoti dārgo laiku, kas citās situācijās pietrūkst. Tieši tas pats notiek ar mūsu dzīvi, ko laiku pa laikam veltīgi tērējam jeb bezjēdzīgi nositam līdzīgi laikam, jo laiks tā ir dzīve.
Radiet savā iztēlē laimīga cilvēka tēlu, un tad sāksies tiekšanās pēc savienošanās ar šo tēlu. Savu dzīves enerģiju jānodod sev, nevis kādam citam vai kaut kam citam. Tas nozīmē, ka nav neviena svarīgāka par mani pašu, pat ne vecāki, bērni vai mīļotais cilvēks. Tikai sev, un tas nav egoisms. Tikai tad, kad pats būsi laimīgs, varēsi darīt laimīgus citus tikai ar savu klātbūtni vien.
Pats galvenais, jūs, laimīgais, saviem tuvajiem un mīļajiem rādīsiet tāda cilvēka piemēru, kurš mīl sevi. Un piemērs ir visiedarbīgākais veids kā pamācīt vai nodot kādu informāciju.
Vai laimīgam cilvēkam nākas daudz pārdzīvot par saviem laimīgajiem bērniem? Pārdzīvot - tas nozīmē dzīvot par viņiem, viņu vietā. Dzīvosim reizē ar viņiem, nevis par viņiem!
Kaut kur dzīvo jūsu laimīgie bērni nodarbojas ar savām laimīgajam lietām. Viņi ir laimīgi vēl arī tāpēc, ka ir brīvi no pārmērīgas vecāku aizbildnības. Viņi dzīvo savu dzīvi un priecājas par to, ka paši veido dzīvi tā kā var. Kā to iedomājas. Palīdziet, ja viņi jums lūgs palīdzību. Taču vispirms apdomājiet: „Bet vai būs kāds labums no manas palīdzības? Bet varbūt labāk, ja ļautu bērnam pašam izpaust savas īpašības?"
Laimīga cilvēka tēla radīšana ir viens no pakāpieniem, kas tuvina mīlestībai pret sevi. To var iztēloties tā: mums ikvienam pašā dvēseles centrā ir tāds īpašs neaizskarams iekšējās enerģijas krājums. Tā ir sava ķermeņa mīlestība, savu domu, jūtu mīlestība, tās dievišķās daļas, kura „pēc tēla un līdzības" ir katra sirdī, mīlestība. Diemžēl ne katram cilvēkam mīlestība pret sevi piemīt vajadzīgajā daudzumā un kvalitātē. Tikko mēs esam uzkrājuši noteiktu daudzumu mīlestības pret sevi, mēs spējam kļūt patiešām harmoniski.
Var iztēloties, ka ikvienam no mums iekšpusē atrodas īpašs trauks no augstas raudzes zelta. Un krāšņais trauks ir griezumiem un dārgakmeņiem izdaiļots. Un piepildīts ir šis trauks ar svēto MĪLESTĪBAS ūdeni - tā ir mīlestība pret sevi, mīlestība pret savu dievišķo pirmsākumu.
Diemžēl mēs ne vienmēr protam papildināt šā trauka saturu. Mēs piepildām to ar savām pretenzijām un aizvainojumiem, bailēm un vainām, žēlošanu un ļaunumu. Bet pēc tam atdodam to visu apkārtējiem (vajag padomāt arī par attiecību ekoloģiju). Kā var kādu mīlēt, nemīlot sevi? Kā var mācīt mīlestību, ja pats nezini, kas tas ir? Un ne jau mīlestība te ir, bet pārmērīga, pārliecīga izmanība.
Ja cilvēks sāk vairāk uzmanības veltīt kādam citam, nodarot tādējādi ļaunumu sev (acīmredzot neievērojot nodomu tīrības likumu), tad viņa zemapziņa rada visus apstākļus, lai cilvēks atcerētos sevi, mīlēto. Un zemapziņai veidu, kā piespiest atcerēties pašam sevi, ir vairāk nekā vajadzīgs. No vieglām iesnām līdz nopietnākiem veselības traucējumiem. Bet pēc tam mēs brīnāmies: kur tās kaites rodas?!
Iespējams ir dzirdēts no bērniem: „Mamma! Tēti! Lieciet taču mani mierā! Vai jums savu rūpju trūkst, es pats tikšu galā!" Mīlestības mūsu uzvedībā parasti ir maz. Gribas pilnā rīklē kliegt: SOS!!! - glābiet mūsu dvēseles! Bieži vien mēs neprotam mīlēt, un - pirmkārt - mēs neesam iemācījušies mīlēt sevi.
Mūs nav iemācījuši mīlēt mūsu vecāki, kurus savukārt ne pārāk mīlēja viņu vecāki... Bet tajā nav viņu vainas. Neprata un arī nevarēja prast. Tad vēl nebija pienācis īstais brīdis. Tagad tuvojas! Laiks mainīt postīgās programmas, jo sākas cilvēku dvēseļu kolosālo pārmaiņu ēra.
Vienīgi caur mīlestību pret sevi un pasauli, kuru paši radā, var izmainīt gan sevi, gan apkārtējo pasauli. Galvenais - iemācīties būt harmoniskam cilvēkam, rādot piemēru saviem tuviniekiem, saviem bērniem, mazbērniem - izpaužot visās nozīmēs pašpietiekama cilvēka tēlu.
Nobeigumā kāds citāts no O. Mandino: „Šodiena pieder Jums un man; tas ir vienīgais laiks, kas patlaban ir mūsu rīcībā; tā ir vienīgā, kurā mēs šajā mirklī piedalāmies. To, kāda ir mūsu loma lielajā laika plūdumā, mēs varam arī nesaprast; taču mēs esam šeit, lai to spēlētu, un tagad ir pienākusi mūsu kārta. Viens nu gan ir pavisam skaidrs: šī loma ir saistīta ar darbību, nevis činkstēšanu. Tā ir mīlestības, ne cinisma loma. Mūsu uzdevums ir paust mīlestību, palīdzot cilvēkiem".
(Avots - https://news.frut.lv/lv/ppl/life/79779)
