Apstāsimies uz vienu acu mirkli, uz vienu īsu acu mirkli! Apstāsimies savā drudžainajā steigā un nemierā, kādā aizvadām dienu pēc dienas, kādā traucamies pretim nākotnei.
Vienalga, vai pilniem malkiem baudām pašlaik dzīvi, vai plosa mūs dzīves apnikums - apstāsimies uz acumirkli savās baudās vai izmisumā. Vai kvēlojam mīlā vai naidā, vai esam sapņu vai rūpju varā - apstāsimies savā mīlā vai naidā, savos sapņos vai rūpēs. Vai kāpjam pašlaik panākumu un slavas augstumos vai grimstam neveiksmju purvā - apstāsimies uz mirkli savos panākumos vai neveiksmēs. Un, ja pašlaik tikai veram dzīves vārtus lai ar jaunības straujumu dotos tanī iekšā - arī tad apstāsimies uz acu mirkli savā straujumā.... Apstāsimies uz acumirkli, lai paceltos mazliet pāri sev un paraudzītos sevī no augšas. Apstāsimies, lai vienu acumirkli iegremdētos sevī un saskatītu savus dziļākos pamatus Apstāsimies, lai - saskatītu sevi, pazītu sevi! Izrausimies - kaut vai uz īsu acumirkli - no tā izjūtu, dziņu un pārdzīvojumu jūkļa, kurā virpuļojam un, kuru saucam par dzīvi, lai apskaidrotu skatu paraudzītos sevī un apkārt sev.......
Longīns Ausējs "Ceļi uz laimi" 1937
