Vikija Mairona, Brets Viters “Djū. Mazpilsētas bibliotēkas kaķis, kas aizkustināja pasauli”
 Vikijas Maironas un Breta Vitera grāmata
" Djū. Mazpilsētas bibliotēkas kaķis, kas aizkustināja pasauli" ir patiešām unikāla grāmata, jo tās galvenais varonis ir kaķis un šī grāmata ir īpaša ar to, ka visi notikumi ir reāli. Iedomājieties paši, ko jūs darītu, ja kādu rītu savā darba vietā atrastu mazu, mīlīgu kaķēnu, kurš aukstumā pabijis visu nakti? Sliktākajā gadījumā jūs dzīvnieku aizvestu uz kādu patversmi, bet, iespējams, jūs rīkotos tāpat kā bibliotēkas darbiniece Vikija Mairona un nolemtu kaķēnu paturēt.
Grāmatā ir skaists un apbrīnojami sirsnīgs vēstījums par ģimenes attiecībām, mīlestību pret kaķi, žēlsirdību, fiziskām un emocionālām sāpēm un galvenais - par mazu radību lielo spēku un ietekmi uz mūsu dzīvi.
Turpinājumā neliels citātiņš, kas man šķita interesants ar to, ka varam vilkt paralēles ar bibliotēku, kurā strādāju es...
-------------------
- „Un tomēr, par spīti tam visam, Spenseras sabiedriskā bibliotēka savā būtībā ir palikusi tāda pati kā agrāk. Paklājs ir cits. Sētas puses logs ir aizmūrēts, un to aizsedz grāmatplaukti. Bibliotēkā ir mazāk koka, mazāk atvilktņu un vairāk elektronikas. Bet pie mums joprojām ierodas bērnu grupas, kas klausās stāstus un smejas. Vidusskolēni joprojām te nosit laiku. Vecāki cilvēki pāršķirsta avīzes. Biznesa ļaudis lasa žurnālus.
Un, iegājuši bibliotēkā, jūs joprojām varat redzēt grāmatas: plaukts pie plaukta, rinda pie rindas. Varbūt to vāki ir krāsaināki, dizains izteiksmīgāks, forma mūsdienīgāka, taču visumā grāmatas izskatās tāpat kā 1982. un 1962., un 1942. gadā. Un tās nemainīsies. Grāmatas izdzīvoja, kad parādījās televīzija, radio, "runājošās bildes", apkārtraksti (pirmie žurnāli), dienas avīzes (sākotnējie laikraksti), populāri šovi un Šekspīra lugas. Tā ir pārdzīvojušas Otro pasaules karu un Simtgadu karu, "Melno nāvi" un Romas impērijas sabrukšanu. Grāmatas pat ir pārdzīvojušas drūmos viduslaikus, kad gandrīz neviens neprata lasīt un katra grāmata tika pārrakstīta ar roku. Un tās nenogalinās arī internets.
Arī bibliotēku ne. Varbūt šī vieta vairs nav tāda mierīga grāmatu krātuve kā pagājušajos laikos, taču mēs kalpojam sabiedrībai labāk nekā jebkad agrāk. Esam saistīti ar plašāku pasauli nekā iepriekš. Mēs varam piedāvāt jebkuru grāmatu katrā laikā; jebkura izpēte tiek veikta ar vienu klikšķi; mēs elektroniski sazināmies ar citiem bibliotekāriem, apmainoties ar padomiem un informāciju, kas ir būtiska, lai bibliotēku padarītu labāku un efektīvāku, un mums ir pieejami simtiem laikrakstu un žurnālu par maksu, kas ir mazāka, nekā būtu bijusi pirms desmit gadiem par abonēšanu. To cilvēku skaits, kuri apmeklē Spenseras sabiedrisko bibliotēku, arvien palielinās. Kāda nozīme tam, vai viņi izvēlas grāmatas, iznomā filmas, spēlē videospēles vai apciemo kaķi?" -
|
