Viljams P. Jangs " Būda"
 Esmu izlasījusi šo aizkustinošu grāmatu "Būda". Šķiet, ka tā pašlaik ir viena no populārākajām ne tikai kristiešu vidū, bet arī SAVA CEĻA meklētāju vidū. Man patīk, ka šī grāmata nav tradicionāla teoloģiska literatūra, bet netradicionāla - tā ir kā stāsts, kā līdzība. Piedāvāju jums Andas Līces pārdomas un Bārbalas Simsones recenziju.
Dziļā elpošana Kad es grāmatu veikalā jautāju pēc Viljama P. Janga grāmatas „Būda", pārdevēja teica - tie, kuriem neesot nekādu priekšzināšanu par Dievu, šo grāmatu būšot grūti saprast. Vēl viņa teica - grāmata tiekot pretrunīgi vērtēta. Tā kā es apzinos, ka man kaut nelielas priekšzināšanas tomēr ir un pretrunas es uzskatu par tādu kā smilšpapīru, ar ko noberž rūsu, es grāmatu nopirku un nākamajā svētdienā sāku lasīt. Kad to aizvēru, jutos kā pēc dziļās elpošanas vingrinājuma.
Es kāpu uz būdu pa slidenajiem akmeņiem kopā ar grāmatas varoni Makenziju, salu, šaubījos, baiļojos, ļāvos nožēlas asarām un saņēmu mierinājumu. Pat vēl netikusi līdz grāmatas beigām, kur autors saka, ka mums katram ir sava būda un savi neatkārtojamie zaudējumi, es sapratu - tas, ko viņš ir vēlējies pateikt, attiecas uz ikvienu cilvēku. Un varbūt pat visvairāk uz Evaņģēlija sludinātājiem. Palūkosimies uz savu attieksmi pret Dievu un Kristu! V. P. Jangs saka: „Cilvēki, it sevišķi reliģiozie, joprojām mūs bieži uztver kā labo un slikto policistu. Kad jāpanāk, lai citi rīkotos tā, kā viņiem šķiet pareizi, ir vajadzīgs bargs Dievs. Kad vajadzīga piedošana, viņi steidzas pie Jēzus."
Kad es redzu pārspīlētā svētsvinīgumā sastingušas sejas un dzirdu teoloģiski pareizas, bet no jebkādas personiskās klātbūtnes atsvešinātas frāzes, kas gan nonāk līdz ausīm, bet ne līdz sirdij, manī ir tikai viena vēlēšanās - tajā nepiedalīties. Kādi tikai aizsargvaļņi nav būvēti ap Evaņģēlija jau kopš kristietības sākumiem, nabaga grēciniekiem tā vēl vairāk pagarinot jau tā garās grēknožēlas kāpnes. Skumji, ka par to uzdrošinās runāt nevis teologi, bet rakstnieks. Tomēr labi, ka vispār kāds runā. V. P. Jangs par lietām, kas neļauj dziļi elpot, saka: "Līdzko jūs izveidojat hierarhiju, jums vajadzīgi noteikumi, kas to aizsargā un iemieso; pēc tam vajadzīgi likumi un noteikumu ieviešana un galu galā jums izveidojas kaut kāda komandķēde vai kārtības sistēma, kas drīzāk dragā attiecības, nevis tās veicina. Jūs reti redzat un izjūtat attiecības šķirti no varas. „...jūs, cilvēki, esat tik apjukuši un traumēti, ka jums šķiet gandrīz neaptverami uzturēt attiecības ārpus hierarhijas. Tāpēc jūs domājat, ka arī Dievs īsteno tādu pašu hierarhiju kā jūs. Taču tā nav." Patiešām, ir tik daudz liecību, ka Viņš ir pieejams ikvienam un jebkurā vietā. Palūkosimies, kādās komandķēdēs mēs katrs esam saistīti un ierobežoti!
Grāmatas autors bērnību ir pavadījis Jaungvinejā, tāpēc mani nemulsina, ka Tēti, tas ir, Dievu un Svēto Garu Makenzijs ierauga afroamerikānietes un sievietes ar aziātiskiem vaibstiem veidolā. Šajā stāstā tas ir tik otršķirīgi, jo svarīgi ir nevis tas, kādi viņi izskatās, bet tas, ko šī Trīsvienība, neatkāpjoties no Evaņģēlija, dara ar manu sirdi un prātu. Es varu iedomāties, kādu sašutumu grāmata saceļ tajos, kuri taču pilnīgi droši zina, kādam jāizskatās Dievam, Jēzum un Svētajam Garam. Jautājums tikai, vai viņi arī spēj dalīties mīlestībā kā Kristus. Krusta kari nav vēsture, tie ir mūžīgi.
Jādomā, daudzus nomoka jautājums, kāpēc kristietību no Eiropas izspiež islāms, kā tas nākas, ka nepārspētā Dieva mīlestības vēsts ir tik viegli izraujama no apziņas, kā augs ar nograuztām saknēm? Mēs elpojam ļoti sekli, tāpēc nav brīnums, ka aizvien biežāk trūkst elpas. Mums ir jāmācās dziļā elpošana vispirms no Kristus un pēc arī no tiem, kuriem pietiek drosmes un dedzības par Viņu runāt, atmetot svētulību, zem kuras tik ērti slēpjas un vairojas grēks.
Anda Līce
"Svētdienas Rīts", 2010.m Nr.4
----------------------------------------------
Ziņa, ka 21. gadsimta sākumā pasaules pieprasītāko grāmatu topos ilgāk par diviem gadiem atradies teoloģiskas ievirzes romāns, sākumā šķiet pārpratums. Tomēr fakts paliek fakts - agrāk nevienam nezināmā amerikāņa Viljama Pola Janga pirmais un pagaidām vienīgais darbs „Būda" populārajā interneta grāmattirgotavā amazon.com savācis teju vai 4000 atsauksmju, kas pauž, ka 1) šis darbs ir līdzvērtīgs ja ne Bībelei, tad vismaz Džona Banjana „Svētceļnieka gaitai" un gluži tāpat izmainīs pasauli; 2) šis darbs ir ķecerīgs un bīstams; 3) šis darbs ir slikti uzrakstīts, sentimentāls un garlaicīgs; 4) šis darbs neatstāj nevienu lasītāju sausām acīm un nepārvērstu sirdi, 5) utt.
Romāna sižets sākotnēji nevēsta itin neko pārdabisku - gluži parasta ģimenes tēva Makenzija jeb Maka Filipsa dzīve kļūst par skumju eksistenci, kad tiek nolaupīta un nogalināta viņa sešgadīgā meita. Taču kādu dienu Maka pastkastītē iekrīt aicinājums uz tikšanos, ko parakstījis ... Dievs. Apņēmībā atklāt, kurš īsti ar viņu izspēlē tik ļaunu joku, Maks dodas uz tikšanos „būdā". Būda ir viens no romāna spēcīgākajiem tēliem, kas sasien vienotā veselumā stāsta reālistisko un mistisko daļu - tā ir tā pati būda, kurā nolaupītājs izdzēsis Maka meitiņas dzīvību, kurp viņš baidās doties, jo tā ir visu viņa dzīves sāpju, baiļu un šausmu kvintesence - tomēr tieši turp jādodas, ja vēlas no tām atbrīvoties. Psihoterapeiti teiktu, ka šī ir tipiska zemapziņas „uzrakšana", taču Maks, iespējams, viņiem nepiekristu. Romāns ar jebkuram no mums vistumšākās iespējamās ilustrācijas - mīļa cilvēka zaudējuma - palīdzību uzstāda mūžseno jautājumu „Kāpēc labais Dievs pieļauj pasaulē sāpes?" Atbildes uz šo un citiem jautājumiem piedāvā Maka sarunas trīs dienu garumā ar To vai Tiem, ko viņš sastop būdā. Šī grāmatas centrālā daļa - vienlaikus privāta dvēseles atklāsme un daudzu sāpīgu un neskaidru jautājumu celšana gaismā, pretstatot iemācīto un paša piedzīvoto - nereti šokē, uzskatāmi parādot, cik nepilnīgi ir mūsu priekšstati un cik bezgala citādi varbūt viss ir.
Konservatīvam lasītājam „Būda" sagādās ne mazumu pārsteigumu. „Nē, tāds nepavisam nav Dievs!" interneta komentāros sašutuši kliedz neskaitāmi „tie, kas zina labāk". Tieši tāpēc, ka „Būda" apgriež mūsu priekšstatus kājām gaisā un izpurina no kabatām visu to saturu, grāmatu ieteicams lasīt lēnām. Kāpēc mums - jebkuram, kurš kādreiz dzīvē dusmojies uz Dievu, pieprasījis paskaidrojumus par savas dzīves likstām un netaisnību, cīnījies ar nespēju piedot un neticību beznosacījumu mīlestībai, - šķiet, ka mēs tik labi zinām, kāds ir, izskatās, ko domā un dara Dievs? Autors brīdina - mēs Dievu ieslogām pašu savu priekšstatu kastītē, kuri visbiežāk aizgūti no vecāku vai citu bērnības autoritatīvo figūru nepilnīgajiem tēliem, piedēvējam Viņam veselu gūzmu mums zināmo cilvēcisko ierobežojumu, un visbeidzot nobīstamies no ļaunā un paštaisnā elka, kādu paši sev esam izveidojuši. Bet kastē ieslodzīts Dievs vairs nespēj palīdzēt nevienam.
Intervijās Jangs atzīst, ka „Būda" lielā mērā ir viņa paša garīgā autobiogrāfija, ļoti personiski izsāpēts vēstījums. „Būdas" lielākais sasniegums ir tas, ka garīgo jautājumu iztirzāšanu ir tā novilkusi lejup no augstām teoloģiskām sfērām un nolikusi ikvienam cilvēkam aizsniedzamā teritorijā, turklāt izdarījusi to ar tādu patiesumu (ja arī ne literāro meistarību), ka emocionālā reakcija, ko tā izsauc, ir ārkārtīgi intensīva. Grāmatai pārmetot pausto uzskatu ķecerību, daļa „to, kuri zina labāk" nav pamanījuši, ka postmoderni brīvdomīga ir tikai forma, kādā tiek pasniegts visai ortodoksāls saturs. Debates, kuras risina Maks un Jēzus, kopīgi slaukot Dieva Tēva pagatavoto vakariņu traukus, vai sānu pie sāna guļot uz laipas un raugoties zvaigznēs, tāpēc vien nekļūst mazāk bibliski pamatotas. Autora versija par ļaunuma problēmu un citiem sāpīgiem ikdienas cilvēka jautājumiem liecina, ka viņam nav sveši nedz Baznīcas tēvu Sv. Augustīna un Akvīnas Toma, nedz laikmetīgā klasiķa K.S. Luisa darbi, taču smagnējas teoloģiskas formulas viņš pasniedz ikdienišķā, vidusmēra baznīcā gājējam un arī negājējam viegli saprotamos tēlos un terminos. Ja šie tēli pirmajā momentā satricina mūsu ieskaņojušos priekšstatus - jo labāk. Dievs, kādu sastop Maks, nav mūsu iedomātais bārdainais vectēvs, Jēzus nav gleznās redzamais garmatainais jauneklis, Svētais Gars nav balts baložveidīgais. „Vai jūs patiešām ticat, ka Dievs ir tumšādaina sieviete?" kāds intervētājs reiz jautāja Jangam. „Vai jūs patiešām ticat, ka Viņš ir baltādains vīrietis?" Jangs atvaicāja. Ir taisnība, ka visi Dieva attēli ir mūsu pašu iedomu projekcijas, taču tieši tāpēc nav pamata vienus vērtēt augstāk par citiem. Un „Būdas" vēstījuma alegorija ir pavediens, kas dažiem kritiķiem liek salīdzināt šī romāna nozīmi 21. gadsimtā ar to, kāda „Svētceļnieka gaitai" bija 18. gadsimtā.
Atsevišķi lasītāji sūdzas, ka tekstā pārāk bieži parādoties vārds „attiecības", taču tas ir tieši tas, ko autors mēģina pateikt - ka cilvēka dzīves ideāls ir nevis baiļpilna paklausīšana tāla, barga un anonīma Dieva izdotam likumu kopumam un reliģisku rituālu bezdomu atkārtošana, bet neuzspiestas, brīvas attiecības ar Kādu, kurš ir tuvāks par blakussēdētāju un mīlošāks par vislabāko tēvu. Interesanti vērot, ka agresīvie komentētāji grāmatu vērtē galvenokārt kategorijās "teoloģiski pareizs / nepareizs" un savu uzskatu pamatošanai blīvi citē Bībeli, kamēr labvēlīgie runā par viņos rosināto sirdsprieku un atjaunotni. Šī ir grāmata, kas atjauno priekpilnu izbrīnu par dzīvi, un nav izslēgts, ka tieši šai aspektā slēpjas „Būdas" pārsteidzošā popularitāte - praktiski bez jebkādas reklāmas kampaņas, tikai „no mutes mutē" nodotas informācijas iespaidā pārdoti vairāki miljoni grāmatas eksemplāru un veikti tulkojumi neskaitāmās valodās. Jo - un nenoliedzu, tā ir manis pašas iedomu tēla projekcija - man šķiet, ka Dievs, lasot šo grāmatu, būs pasmaidījis.
Bārbala Simsone, Kultūras Forums, 15.01.10.
|
