Anda Līce "Pateikt un pateikties"
 Tikko izlasīju šo Andas Līces grāmatu, kas mani ir dziļi saviļnojusi, tāpat kā citi viņas darbi, ko esmu lasījusi. Interesanta ir forma, kādā šis atmiņu stāsts rakstīts - it kā vēstules nu jau sen mirušajai mātei, it kā saruna ar viņu, sevi pašu, mums visiem... Meklējot informāciju par šo grāmatu, atradu šo interviju, ko ievietošu.
------------------------------------
2011 gada aprīļa nogale dzejnieces un publicistes Andas Līces dzīvē sarīkoja, kā viņa pati saka, pirmo lielo auditu. Apgādā „Likteņstāsti" iznāca Andas Līces grāmata „Pateikt un pateikties", klajā nāca arī režisora Andra Feldmaņa filma divās sērijās „Ceļa domas". Abi darbi lielā mērā rāda dzejnieces mūžu, akcentējot Sibīrijā pavadīto laiku un tā rezonansi viņas liktenī. „Paldies, Dievs, ka nepiepildīji visas manas vēlmes un lūgšanas!" tāda ir Andas Līces pateicības lūgšana dzīves 70. pavasarī.
Inga Reča, Mārtiņa Rudzīša foto
- Jaunajā grāmatā „Pateikt un pateikties" jūs rakstāt, ka beidzamajos gados esat daudz ko iemācījusies. Vai tiešām cilvēks mācās visu mūžu?
- Jā, viss ir ceļā, turklāt daudzas lietas atjaunojas. Piemēram, dzīvē ir situācijas, kad šķiet - cerības mirušas. Taču izrādās, cerības atjaunojas. Liekas - nu gan man dzīvē vairs ne no kā nav bail! Izrādās, bailes ir tikai modificējušās. Varbūt, ka ir cilvēki, kuri reizi par visām reizēm ar visu tiek galā, bet ko viņi dara pēc tam? Tā ir bīstama izjūta, ja saproti - esmu gudrs. Tagad domāju, jo vairāk uzzini, jo vairāk saproti, cik īstenībā maz zini! Paradoksālā veidā šī atziņa tevi visu laiku dzen uz priekšu, un pabeigtības izjūta nekad neiestājas.
- Dažkārt liekas - viss jau ir bijis...
- Bet tā nav! Jubilejas, grāmatas un filmas sakarā velku visu kopā, taisu savu bilanci - kas tad ir bijis? Dažas lietas dzīvē esmu, negribu teikt pabeigusi, bet padarījusi. Esmu izaudzinājusi bērnus, iestādījusi ne tikai koku - dārzu esmu iestādījusi. Joprojām cīnos un situ čūsku. Ne īsto čūsku, kuru manā apkārtnē nemaz nav, bet pasaules netaisnību, kuru es nepieņemu un ar kuru nesamierinos. Es cīnīšos ar to līdz pēdējam! Tas ir vienīgais, pret ko saceļos - pret netaisnību.
- Pret lielo pasaules netaisnību vai pret to sīko, iznīcinošo, ikdienišķo?
- Netaisnībai ir tik daudz taustekļu, tik daudz galvu - sevišķi ikdienišķajai netaisnībai, kas notiek ne tik daudz pret mani, cik pret Latviju, ticību, dabu... Citi saka - nav jācīnās. Es arī esmu rakstījusi, ka ir jācīnās nevis „pret", bet „par". Bet, ja tu cīnies „par", tu jau būtībā cīnies arī „pret" kaut ko.
Daudzi saka - visu pasauli tāpat neglābsi! Es domāju, ka lielās netaisnības summējas no tā, vai viens cilvēks rīkojas vai nerīkojas. Un, kad mēs, tūkstoši vai miljons, kaut ko nedarām, tad dabūjam to lielo netaisnību. Kad rīkojamies kaut vai tikai savu iespēju robežās, tas rezultējas kā taisnība.
Dieva laime, ka mēs piedzīvojām atmodu. Mēs piedzīvojām neapgāžamo faktu, ka „par" var summēties skaistā lielā uzvarā. Taču mēs palaidāmies, jo radās citas līdz tam dusošas intereses. Ir ļoti labi ražot, kopt, veidot, celt, bet materiālās vajadzības nomāca vertikāli, garīgo, pie kā mēs sākumā turējāmies ar abām rokām. Vienā brīdī palaidām vaļā vienu roku, pēc tam - abas... Un viss aizgāja pa horizontāli.
- Šobrīd sēžam uz horizontāles, bet būs taču jāceļas kājās.
- Man patīk asprātīgi pārfrazētās Paula dziesmas vārdi: „Mēs esam tai vietā, kur kājas ar muguru tiekas". Acīmredzot reiz apniks sēdēt peļķē, dubļos. Ir jāmostas spītībai. Nekur neesmu lasījusi, ka kristīgā cilvēkā jābūt arī pašcieņai. Pazemībai - jā, bet man ir jautājums - vai kristietim drīkst būt pašcieņa? Jo pašcieņa nepieļauj, ka ar tevi necienīgi izrīkojas. Vieni domā, ka viņi kalpo Dievam, būdami bezgalīgi pazemīgi, kamēr citi to vien gaida, kā ērti uz mūsu pazemības iekārtoties.
- Kad mēs raugāmies vēsturē, redzam kristiešus, kurus pazemoja, izsūtīja, nošāva, bet viņos bija pašcieņa. Cilvēkus salauza, bet viņi nesaliecās. Izskatās, ka mēs kaut ko līdz galam neesam sapratuši...
- Sabiedrībā arī dzird tikai par pašapziņu, bet ir taču milzīga atšķirība starp pašcieņu un pašapziņu. Par šīm lietām ir jārunā, zinu, ka daudzus kristiešus šādi jautājumi nodarbina. Ir jāvaicā saviem garīdzniekiem - stāstiet un skaidrojiet! Stāstiet, kā man dzīvot šajā situācijā! Kā iegūt mugurkaulu, un kā to trenēt? Ir daudz fizisku vingrinājumu, lai stiprinātu muguras muskuļus, bet kā stiprināt garīgo mugurkaulu? Neticīgajai pasaulei jājūt, ka tā nevar atļauties darīt visu, ka ir kādas robežas.
Atmodas sākums bija brīnišķīgs - ar gara spēku pret kara spēku. Kas mums Latvijā ir šodien? Ir otrādi - ar varu pret garu. Kur tikai izpaužas protests un neapmierinātība, tur iedarbojas vara. Kādā intervijā režisors Pēteris Krilovs pateica vienu teikumu: „Bez Kristus mēs nekādi nevaram." Patiesībā mēs nekur netiekam bez Kristus, bez Viņa atstātā mantojuma, bez sekošanas Viņam.
Cilvēki grib saņemt atbildes. Satiekoties ar sava loka cilvēkiem, mēs agri vai vēlu nonākam pie sarunām par ticību, Kristu, par baznīcu. Jā, mēs runājam par to, kāpēc mūsu mācītāji brīžam mūs uzrunā, brīžam - ne. Vai tā ir viņu aprunāšana? Ja tu nevērsi muti un neapmainīsies domām, ūdens paliks nekustīgs. Ļaudis mīl patrīt mēles, taču lietas un cilvēki reizēm ir jāsauc vārdā un jājautā otram - ko tu par to saki?
- Gadus desmit esat LELB Garīgo darbinieku komisijā, redzat, kādi ir mūsu topošie draudžu gani. Kā cilvēkam „no malas" jums labi redzami gan mūsu garīdznieku plusi, gan - trūkumi.
- Lielais pluss ir tas, ka daudzi joprojām vēlas kļūt par mācītājiem. Diemžēl ne visiem, kuri gatavojas garīgajam amatam, pietiek dedzības. Domāju, var pat piedot nezināšanu un nepilnības teoloģijā, bet man liekas, ka kristietība notiek tikai tad, kad cilvēkos deg uguns. Saprotu, ka tas ir atkarīgs arī no temperamenta. Ja mācītājs ir depresīvs, tad tāda var kļūt visa draudze, jo viņš padara draudzi līdzīgu sev. Mācītājs var aplaist ar miegainību un svētulīgumu. Domāju, ka luterāņiem vajadzētu nolikt malā svēto glītumu un sākt runāt kā normāliem, dzīviem, dedzīgiem cilvēkiem. Ojāram Vācietim bija dzejolis - cilvēks kā cilvēks, bet, kā uzkāpj tribīnē, tā - beigts. Ar dažu labu mācītāju arī notiek tāpat: uzkāpj kancelē un - beigts. Ikdienas saskarsmē cilvēks ar humora izjūtu, atsaucas uz dzīves skārieniem, bet uzkāpj kancelē, paceļ acis un sāk runāt kaut kā īpaši... Kristīgā vāvuļošana kaitina. Reizēm gribas sprediķa vidū iesaukties - stop! Vairāk nevajag, mēs sapratām! Dieva Vārds ir jāskaidro, esmu gatava klausīties, bet, kad mācītājs aiziet tik dziļos sānceļos, ka manas domas jau atrodas ārpus baznīcas... Seko žāvāšanās. Mēs nekad nežāvājamies, ja esam ieinteresēti.
- Kādā intervijā pazīstamais Krievijas teātra režisors un aktieris Konstantīns Raikins teica - ja izrādē cilvēki sāk klepot, izrāde ir izgāzusies.
- Es nezinu, vai mācītājiem māca, ka svētums nav jāaizstāj ar svētulību. Topošajiem mācītājiem nav jāiedveš, ka viņiem jāizskatās ļoti pareiziem, tāpat jau visi apkārt zina, kādi viņi ir. Draudze savu mācītāju pazīst. Man ir stāstīts par kādu Vidzemes mācītāju, kuram bijušas lielas problēmas ar kristīgo dzīvesveidu, bet, kad viņš kāpis kancelē, ļaudis bariem gāzušies uz baznīcu. Kā viņš runājis, kā pratis aizdedzināt cilvēkus! Ir vajadzīga iekšējā degšana, nevis ārējā harisma - tu vari pateikt kaut ko arī nepareizu, vari iekarst, bet neplēnē kā dziestoša pagale. Ir uz iekšu vērsti, klusi cilvēki, bet viņos ir jūtams dziļums.
- Kādā no savām iepriekš izdotām grāmatām jūs rakstāt, ka tautai ir vajadzīgi cilvēki ar ideāliem. Vai arī šodien mums ir vajadzīgi cilvēki ar ideāliem? Tādi ļaudis, kas pasaka, ka dzīves latiņai jābūt augstākai par mūsu degungalu.
- Cilvēki bez ideāliem neko nevar uzbūvēt. Valsti nu nekādā gadījumā! Arī ticību nevar uzbūvēt. Nezinu, vai tas vienmēr jāsauc par ideālu, bet cilvēkā jābūt sapnim. Kādam, piemēram, ir sapnis kļūt par ārstu, kādam - par mācītāju. Uz sapni ir jāiet.
Ideāli ir Dieva noliktas robežas. Dzīve ir kā sēta ar mietiem - sētu nevar uzcelt, ja nav mietu. Ideāli ir tie mieti. Robežas ir tas, ko mēs novelkam - sietu vai pinumu, bet robežas pie kaut kā turas. Pie ideāliem turas.
- Vai joprojām satiekat šādus cilvēkus?
- Es tagad satiekos daudz mazāk ar cilvēkiem nekā agrāk. Bet mana viļņa cilvēkos ideāli ir. Cita lieta, ka mēs novecojam, nogurstam, paliekam klusāki, bet, kad jāizšķiras par kaut ko, tad ideāli ierunājas. Ir arī jauni cilvēki, par kuriem var tikai brīnīties, cik viņi ir dedzīgi. Žēl, ka tautas skaitīšanā neviens neprasīja, vai tev ir ideāli. Cits vispār nobrīnītos, ja uzdotu tādu jautājumu... Par daudzām lietām cilvēki vairās runāt, zinot, cik daudz kas svēts ir devalvēts. Tāpat kā vārdi: „Es tevi mīlu."
- Vai šie trīs vārdi ir aktuāli visos cilvēka dzīves posmos?
- Man šķiet, ka sevišķi aktuāli tie ir bērnībā un vecumā, pa vidu vēl kaut kā var iztikt. Pa vidu mēs rosāmies, nav īsti laika domāt, bet vecumā šie vārdi tiek gaidīti īpaši. Kāpēc ir tik daudz vecu, nelaimīgu cilvēku? Skatos, iet pa ielu vecs cilvēks, un redzu, ka viņš ir ne šajā pasaulē un sejā - skumju zīmogs. Mīlestības deficīta zīmogs. Kapitālistiskā ražošana un ārprātīgais sacensības gars - kurš vecais tam var turēt līdzi? No konveijera viņi tiek nomesti kā brāķis. Reklāma un glancētā prese izmanto jaunību, bet fiziskais skaistums ir tikai līdzeklis, lai pelnītu naudu. Jaunieši maldās, ja domā, ka glancētais žurnāls ir viņiem - viņi ir šim žurnālam. Tāpat kā TV šovi. Televīzijā noņēma diskusiju raidījumu, lai vietā ieliktu vienu neiedomājami tizlu seriālu. Bet cilvēki neprotestē - ko dod, to ēd. Ja par svarīgiem jautājumiem negrib runāt, tie pamazām noslīd no konveijera.
- Jācer tikai, ka ir cilvēki, kuri saprot, ka šis konveijers ved uz pazušanu. Ir jādomā par sevis audzināšanu - to, ka katrs pats vien esam atbildīgi, lai nekļūstam par konveijera preci. Bet ir labi, ja kāds to reizēm atgādina.
- Domāju, ka ir ļoti svarīgi jaunībā satikt cilvēkus ar ideāliem. Es tādus satiku. Viņi bija tie, kas man salika ceļa zīmes un ceļa stabiņus. Tāpēc ir vajadzīga paaudžu saistība, jo jaunībā mēs bieži rīkojamies glupi - cilvēki skraida no grāvja grāvī, bērnus līdzi raustīdami. Mētāšanās parasti beidzas ar sagrāvēm - karjera, ģimene un dzīve sagrūst tāpēc, ka tiek atmesti gadsimtos pārbaudītie dzīvošanas likumi. Nedrīkst agrākos skolnieka un skolotāja attiecību, kā arī ģimenes dzīves modeļus atmest tik nekritiski, jo tie audzina nojēgu par robežām.
- Kuras savu skolotāju atziņas jūs gribētu nodot tālāk?
- Pirmais un visilgstošākais skolotājs bija mana mamma, kura man ielika principus: neņemt svešu; neaizņemties, atdot, ja esi aizņēmies; ja tev kāds ko labu darījis - atdarīt, pateikties. Vienā vārdā - nepazaudēt godu.
- Vai esat dabūjusi pa krāgu no dzīves par to, ka neklausījāt šiem principiem?
- Jaunajā grāmatā rakstu arī par to, ka par bērnībā nočiepto mani vēl ilgi mocīja sirdsapziņa. Mēs tiekam virzīti, kamēr izejam visam cauri, bet ir svarīgi, ka tev ir kādas priekšzināšanas, lai esi tam gatavs. Mamma man bija piemērs, ar visu Sibīrijas pieredzi, kur zaga visi, neņemt svešu mantu. Jā, viņa bija spiesta pāris reižu paņemt graudus, lai mums būtu ko ēst, bet tomēr nekas svešs viņai nelipa pie pirkstiem.
Manā dzīvē ienāca cilvēki, kuri ieveda mani kultūrā, mākslā. Līdz pat 17 gadiem nebiju redzējusi nevienu operā, bet viņi mani ar to „saindēja" uz visu mūžu. Kad atbraucu no Sibīrijas, nezināju, kā rīkoties ar nazi un dakšiņu. Ar šausmām klausos, ka arī 21. gs. Latvijā ir bērni, kuri nezina, ko darīt ar nazi un dakšiņu...
Man bija brīnišķīgi skolotāji Bulduru dārzkopības tehnikumā, viņi padomju laikā uzpotēja nacionālo pašapziņu, aizvedot uz Brāļu kapiem, lai it kā rādītu kapu apstādījumus. Kāpēc mēs gājām garām Čakstem un Meierovicam? Tāpēc, lai skolotāji tur apstātos un ļoti uzmanīgi mums šo to pastāstītu. Par to nedrīkstēja runāt, bet mēs zinājām.
Dzīvē bijuši vairāki netieši pieskārieni gan ar vārdiem, gan žestiem: kāds uzlika roku uz pleca, un tu atceries to uz visu mūžu... Jauno autoru seminārā kārtīgi dabūju pa mizu par pirmajiem kuslajiem dzejoļiem. Starpbrīdī visi iziet ārā. Es sēžu un raudu. Pienāk Imants Ziedonis, uzliek roku uz galvas. Tas neaizmirstas.
Bet citreiz tu nepaspēj pateikt paldies. Šodien aizbraucu uz Gaiļezera slimnīcu. Uz grāmatas atvēršanu biju uzaicinājusi Maijiņu Eihi, bet, izrādās, viņa - slimnīcā. Zvanu, zvanu, nevaru sazvanīt, aizvedu uz slimnīcu grāmatu - viņa vakar ir mirusi... Nepaspēju. Tas nozīmē, ka nekad nedrīkst neko atlikt. Viņas ģimene man ļoti daudz ir nozīmējusi. Reizēm ir tā, ka mēs kādam kaut ko palīdzam sakārtot, kas nekādas lielas pūles no mums neprasa, bet otram cilvēkam tas dzīvē daudz ko izšķir. Labos pieskārienus mēs glabājam ilgi. Tāpēc ir svarīgi, ja tev kaut kas patīk - piezvani, pasaki paldies. Bet, ja to uzreiz neizdara, tā arī paliek... Vēlāk izrādās, cilvēkam tas ir bijis ļoti vajadzīgs - daži labi vārdi. Rīcība nozīmē uzņemties atbildību. Brīžiem mēs dzīvojam diezgan bezatbildīgi, nekam nepiešķirot nozīmi. Uz Lieldienām pie pareizticīgo katedrāles Rīgas centrā bija novietoti karuseļi. Kā baznīca kaut ko tādu varēja paciest?! Tur jau pa gabalu rībēja kā elles priekškambarī. Izrādās, mēs visi esam šajā karuselī, griežamies tajā. Dzīvojam ārkārtīgi paviršā laikmetā. Pavirši - tas nozīmē - pa virsu. Dzīvojam pa virsu, neejot dziļumā.
Vecumam ir savas priekšrocības - varu skriet un varu neskriet. Un, kad tu neskrien, labāk redzi tos, kas skrien garām. Vecumā paviršību izjūt asāk, un, protams, tas nav patīkami. Atliek meklēt tādus pašus, kas var atļauties neskriet un veidot savus mazos neskrējēju pulciņus. Var sākt baudīt laiku.
- Jūs reiz rakstījāt, kad atbraucat uz laukiem, nekad neskatāties ziņas „Panorāmā", vispirms aizejat uz dārzu un tur uzzināt visus jaunumus - kas ir uzziedējis, kas - noziedējis, kur kurmis izracies... Domāju, cik laimīgs var būt cilvēks, kurš var atļauties noskatīties jaunumus savā dārzā, bet par „Panorāmas" ziņām nodomāt - nekā jauna tur nebūs, tās var pagaidīt!
- Jau trešo dienu esmu Rīgā un kreņķējos, nebūšu klāt, kad uzplauks manas tulpes... Vakar biju dievkalpojumā, pateicos, ka viss, ko neesmu dzīvē saņēmusi, ir sīkums pret to, ko es esmu saņēmusi. Pateicos, ka Dievs man ir devis laiku, jo dzīvē ir bijis tik daudz iespēju nebūt, izbeigties. No Sibīrijas esmu atgriezusies, darījusi darbu, kas lielākoties mani ir saistījis, esmu aizgājusi no algota darba tad, kad vēl varu kustēties un kaut ko darīt. Un pilnā mērā varu baudīt gan lauku vieglumu, gan smago daļu.
Divas lietas man dzīvē vienmēr ir patikušas - rakt un rakstīt. Gandrīz visu uzrakstīto esmu izrakusi no zemes. Esmu zemes cilvēks. Kad man šādas iespējas nebija, pilsētā kļuvu nervoza - man trūka zemes. Man zemes nekad nav gana! Šo vilkmi esmu mantojusi no senčiem, un tā man sagādā lielu prieku. Ir bauda sakopt vienu zemes stūrīti un klusi par to priecāties. Reizēm sev saku: „Nu, redzi, Dievs, to mēs atkal kopā ar Tevi paveicām!"
- Dievs jums ir devis arī spēju savas izjūtas izteikt vārdos, kuras par savām sauktu arī daudzi citi cilvēki.
- Man tiešām liekas, ja es nevarētu rakstīt, tad nosmaktu! Jo izjūtām ir jātiek ārā. Citreiz saka - ja būs lemts, tad rakstīsi. Nu, nebūs viss tā, jo ne jau cilvēks ir noteicējs. Jebkura spēja radoši izpausties ir milzīga Dieva dāvana. Es domāju, ka tie cilvēki ir dubultā apdāvināti - viņiem ir piemests klāt. Nekad jau nav gana, mēs visi kurnam un kunkstam: „Kādēļ, Dievs, Tu guli?" Jau daudzas reizes esmu teikusi Viņam: „Paldies, ka Tu nepiepildīji visas manas vēlmes un lūgšanas!" Bet to tikai vēlāk saproti. Sākumā ir dusmas ka bail!
- Vai jums ir kādi sapņi, ko gribētos piepildīt?
- Jā, man ir sapnis - cik vien ilgi var, darīt to pašu, ko daru tagad! Šad tad iedomājos, ko es darīšu tad, kad nevarēšu rakt un pļaut. Tad pati sevi apsaucu - gan jau Dievs parūpēsies, lai man tas nesāp! Nekādu citu vēlmju man nav - rakstīt un rakt.
Tieši šajās dienās iedomājos - ir pienācis mans pirmais lielais audits. Es arī saprotu, ka kaut kas ir jau nolikts plauktā. Bet izrādās, aizvien vēl ir ko teikt. Katrs gadalaiks nāk no jauna, un katru reizi viss ir citādāk. Pienāk pavasaris, un atkal ir jārok tā zeme, kuru tu uzraki jau iepriekšējā pavasarī. Daba parūpējas, lai mēs nekad nepalaistos slinkumā - kaut kas izsalst, nav ražas, apēd žurkas... Protams, par to pirmajā brīdī dusmojies, tomēr esi nemitīgi spiests kustēties.
https://www.svetdienasrits.lv/2011/05/17/anda-lice-e2809dman-patik-rakt-un-rakstite2809d/
Neliels beigu citātiņš no grāmatas beigām :
Tavām vēstulēm ir Tava smarža, es nevaru pateikt, tieši kāda, bet tā ir. Mūsu sarakste sākās, kad 1962. Gadā aizbraucu uz Rīgu un turpinājās līdz pat mūsu šķiršanās rudenim.
Lielās prombūtnes laiks ir noberzis nost visu cilvēciski sīko, lai skaidrāk būtu redzams nepārejošais. Tas, ka Tu man esi vislabākā un visskaistākā mamma pasaulē, es apgalvoju arī šodien. Tikai atkal nesaki: „Kas nu tur par skaistumu, man jau nav ne romiešu deguna, ne grieķu profila, un paskaties, kādas man rokas."Neviens par mani nav bijis tik ilgi nomodā kā Tu. Tu man neatlaidīgi atgādināji, kas ir labs un kas ļauns. Tu jau zini, ka man tas bieži nepatika. Tu kādreiz man teici: „Es tevi pastāvīgi turu acu priekšā." Man gribas ticēt, ka tā ir joprojām.
Es tagad zinu kaut ko vairāk par ilgām. Kā tas ir, kad ļoti gribas, lai kāds pienāk un apņem ap pleciem, pieglauž vaigu, pabužina matus, noslauka asaru, pasaka kādu mīļu vārdu. Kā pasaule tad atplaukst - iezaigojas, kas bija pelēks, un dvēsele atkal ir gaismā. Jo cilvēks kļūst vecāks, jo biežāk uznāk šīs savādās ilgas. Bērns tā arī palūdz: „Samīļo mani!" Vecam cilvēkam to liedz darīt kauns un bailes no atraidījuma.
Dzīve man ir ļāvusi saprast dažas lietas. Labo siržu tomēr ir vairāk nekā ļauno. Kaut arī ļaunums bieži gūst virsroku un uzvar ārēji, pilnīgi tas neuzvar nekad. Nevienu cilvēku no malas nevajag izvadāt pilnīgi pa visiem savas sirds kambariem, jo cilvēkiem tīk vilkt kaut ko no turienes laukā, lai tevi sāpinātu. Otrs nav jāmīl vairāk par sevi, jo tad nākas smagi vilties. Cik daudz posta nodara ilūzijas - nepamatotas cerības uz brīnumu! Es diezgan vēlu sapratu - nevajag no citiem gaidīt to, kā viņos nav. Kad kāds atkal un atkal, padomu neprasot, kāpj uz viena un tā paša grābekļa, lai cik mokoši to redzēt un lai kā gribas atrunāt, jāļauj viņam to darīt. Viņa puniem un zilumiem nedrīkst liegt ceļmallapas. Skaisti un pareizi jau skan, ka cilvēkus vajag pieņemt tādus, kādi tie ir. Bet tikai tad, kad tevi izbradā meli un nekaunība, saproti, cik grūti ir nošķirt rīcību no darītāja. Tad atliek vien cerēt - laiks un sāpes visu noliks vietā.
--------------------
Visu jau nepateikt,
Kaut kas paliks starp rindām,
Starp lapām un pirkstiem,
Kad tie lapas šķirs.
Kaut kas pagaisīs laikos
Un izkūpēs tvaikos,
Pirms dzēriena trauks
Pie lūpām būs celts.
Bet, kas dzīvos,
Atvizēs klusi
Kā uz senas tasītes sadilis zelts.
Un tu skarsies ik reizi
Ar lūpām tam klāt,
Kaut vārdos nespēsi izrunāt.
|
