MĪLESTĪBA! GAISMA! HARMONIJA!

MĪLESTĪBA! GAISMA! HARMONIJA!

 


Ralfs Berzinskis "Noburtais Mēness"


Savā garīgās izaugsmes Ceļā es nevaru nepieminēt šo grāmatu, kas izdota 1997. gadā, taču to var lasīt arī elektroniskā veidā autora mājas lapā -
https://home.parks.lv/lizard/

Īss ievada fragments  -
 

Veltījums
Veltīts Zemapziņai, bez kuras uzrakstītais nebūtu uzrakstīts.

Brīdinājums lasītājam

Tas, kas grāmatā teikts, nekad nenozīmē to, ko tas nozīmē.

Piezīme

Šis brīdinājums attiecas uz visu, pašu brīdinājumu ieskaitot.

Jēga

Katram teikumam ir sava, īpaša nozīme. Teikumiem kopā ņemtiem arī ir sava, īpaša nozīme, kurā ietilpst atsevišķo teikumu nozīme un kaut kas vēl - tāpat kā cilvēki kopā nozīmē vairāk, nekā katrs pats par sevi.

Lāsts

Lai tu, mūžīgos maldos dzīvodams, patiesību meklētu.

Šeit ir sākums

1.

Mēness pamodās. Šodien viņam bija jāaiziet no klostera, kurā viņš dzīvoja. Aiziešanai bija iemesls - Mēness bija sasniedzis savu sapņu pasauli. Un tas, kuram nav sapņa, pēc kā tiekties, ir miris. Mirušajiem nav vietas starp dzīvajiem.

Klostera sienas sacīja: „Izmisums liek pasaulei kustēties. Nāve vienmēr ir laimīga."

Mēness domāja: „Es esmu sasniedzis nāvi. Es esmu īstenojis savu sapni. Bet es dzīvoju. Sapnis turpinās."

„Es gribu dzīvot pasaulē, kurā es gribu dzīvot."

Akmens grīda ieskanējās: „Tu vienmēr dzīvosi pasaulē, kuru radīsi. Ja tu neradīsi šo pasauli pats, kāds cits to izdarīs tavā vietā. Bet tad tā vairs nebūs tava pasaule. Tā liks tev aiziet no sapņa."

Kristus teica: „Mana valstība nav no šīs pasaules."

Garīgais brālis teica: „Tu vienmēr būsi viens, un, ja kāds būs ar tevi, tas būs tavs sapnis."

„Visas lietas, kas tev ir, tevi atstās. Visas meitenes, kurām tu pieskarsies, tevi atstās. Ja kaut kas būs ar tevi, tas būs ar tevi tikai uz laiku. Arī tavs sapnis būs ar tevi tikai uz laiku."

„Kāpēc tu neuzstādi sev mērķi?"

Mēness sacīja: „Tas man atņemtu iespējas. Tas man atņemtu jūtīgumu. Es vienkārši iešu pa ceļu."

Autors sacīja: „Turpmāk netiks norādīts, kur ir dzīve un kur ir sapnis, jo dzīve turpinās Mēness sapņos, un sapņi turpinās Mēness dzīvē. Tie neatšķiras."

„Es radīju Mēnesi, lai dzīvotu sapņos. Viņš tos visus saturēs kopā. Es dzīvošu ar viņu, un viņš dzīvos ar mani. Es esmu Mēness, un Mēness esmu es."

No kalna, uz kura klosteris bija celts, atdalījās akmens. Tas krita, atsitās pret kalnu, krita, atsitās, krita, atsitās.... Galu galā tas iekrita duļķainā upē un iestiga mālos. Taču iekšēji akmens turpināja krist. Un tas nekad nebeidzās.

Pašreizējie priekšstati bija jāsalauž. Vajadzēja atklāt jaunu realitāti. Mēnesim bija jāieiet citā pasaulē. Pasaulē, kurai viņš sāka piederēt.

Klostera durvis, kuras nekad nebija vērušās vaļā, tagad atvērās. Pa tām iespīdēja saule. Mēness sajuta kalnu gaisa smaržu. Viņš ieraudzīja zaļu zāli un akmeņainu ceļu. Viņš vilcinājās un baidījās iziet. Klostera sienas bija siltas un mīļas. Te bija putekļi, kas jau bija kļuvuši tik pierasti. Ārējā pasaule likās bīstama.

Meitene sacīja: „Tu jau esi izgājis. Es nespēju iedomāties, kā tu varētu te palikt. Tu esi atteicies no vecās dzīves. Palikšana būtu liekulība."

Mēness centās palikt. Meitene bija viņu mazliet aizkaitinājusi. Kā gan viņa uzdrīkstējās kaut ko tādu teikt! Taču viņai bija taisnība. Vairāk nekā taisnība. Uz taisnību nevar dusmoties. Mēness nevarēja palikt. Viņš spēra soli....

Ceļš sacīja: „Pasaule vienmēr būs lielāka, nekā tu to iedomājies."


Komentāri (0)  |  2011-01-20 16:55  |  Skatīts: 2132x         Ieteikt draugiem
- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ