2011.gada 17. decembris
Rit pēdējās šī gada dienas. Arvien biežāk domas ievirzās par aizgājušo - kas bijis patīkams un rada vēlmi atcerēties... Skumjajiem brīžiem pateikt - paldies! un atvadīties...
Man šīs pēdējās dienas tādas zīmīgas šķietas un ar interesi gaidu, kur mani aizvedīs tās. Zīmīgi sapņi, tikšanās, notikumi...
Jā, ir lasīts par sapņu nozīmi un tomēr man šķiet, ka katram cilvēkam tajos tiek dotas viņam vien vajadzīgās norādes. Neesmu no tām, kuras pieraksta sapņus, lai gan reizēm apzinos, ka vajadzētu. Biežāk no rīta pat neatceros, ko esmu sapņojusi, taču daži paliek prātā. Kā šī rīta saruna sapnī ar man nepazīstamu sievieti it kā pēc nodarbībām, kad nesu viņai ziedus un atklāju, ka arī man ir sāpējis ļoti..., ka arī es esmu laimīga bijusi... Pasākums notika skolā un tā bija otrā diena. Redzēju cilvēkus ejam garām un cilvēkus, kuri gaidīja ātrāk atbrīvojam telpu. Man ļoti gribējās, lai nodarbības varētu turpināties, taču viss liecināja, ka tā nebūs. Asarām acīs devu savus mazliet apvītušos ziedus un šī sieviete man mazliet skumji uzsmaidīja un ar savām rokām sūtīja gaismu un mīlestību uz manu sirds centru. Pamodos patīkami saviļņota. Iepriekšējās dienās biju mazliet apvārgusi - sāpēja galva un pašsajūta ne visai laba, taču šodien savu intensīvo darba dienu aizvadīju it kā ar jaunu enerģijas lādiņu piepildīta.
Dzīvē sanāca, ka pirms dažām dienām, kad gāju uz darbu, kāda veca tantiņa man pateicās, uzmetot krusta zīmi un novēlot Dieva aizsardzību, kad biju palīdzējusi piecelties, lai viņa varētu tālāk uz mājām doties.
Daudz labu vārdu tagad skan bieži un tas ir tik patīkami.
Lai biežāk tos sakām viens otram arī turpmāk!
Mīlestībā - Maija
|
|
