Izraksti no Dzīvās Ētikas Mācības 8.
- Ikviens cilvēks sevī glabā brīnišķīgo augstākās saskarsmes mirkli. Šī sajūta pastiprinās, ja ir tādi draugi, kuriem var uzticēt savas cildenās jūtas. Apvienotie centieni palīdz apvienoties apkārtējai atmosfērai. Jāatrod līdzsvars starp zemes dzīves darbiem un apskaidrības uzplaiksnījumiem.
- Starp norādījumu par saspringtu darbu un apskaidrības mirkļiem nav pretrunas. Katrs, kam nav sveši apskaidrības mirkļi, saprot, ka tie ir ārpus laika un sasniedzami nevis ar prāta darbību, bet gan ar jūtām, kas uzplaukst, ja darbu veic ar lielu cieņu. Atcerēsimies, ka darbs ir lūgšana.
- Ikviens notikums ir garas cēloņu un seku ķēdes posms. Parasti ar notikumu saprot kaut ko svarīgu no zemes dzīves viedokļa, taču katra ikdienas izpausme ir pakļauta tam pašam likumam. Kas var izlemt, kur risināsies lieli notikumi?
- Katram cilvēkam ir savs neatkārtojams ceļš.
- Īsta uzticēšanās rodas tikai no mīlestības.
- Sapnī mums ir lemts katru nakti staigāt bērnišķīgus ceļus.
- Kad cilvēks iemācīsies pastāvīgi atcerēties savu galamērķi, viņš iegūs arī labāko atmiņas veidu - sintētisko atmiņu. Šāda koncentrēšanās attīrīs arī nervu centrus.
- Atcerēsimies, ka tumsa spēj aizsegt pat ļoti gaišas ugunis, bet saule noriet tikai tādēļ, lai uzlēktu. Tā ikkatra kosmiskā parādība dod apjēgu par cilvēka darbu. Nevajag domāt par to, ka pienāks gals, jo gala nav; prieku rada bezrobežīgums.
- Kāds ārējs notikums bieži var dot impulsu „lotosa" uzplaukšanai, taču pats ziediņš jau ir dusējis apziņas dzīlēs. Ar daudziem darbiem ir izaudzēts šis „lotoss". Tas notiek nemanāmi. Taču tikai pēc centīgiem sējumiem var nākt apskaidrība. Bez cēloņa nebūs arī seku.
- Griba jāpadara stipra vai jāapvalda. Griba palīdzēs neaizvainot tuvāko. Griba pateiks priekšā, kad var sniegt palīdzību. Kad griba ir vērsta uz labo, tā ir šķīstīšanās.
- Īpaši palīdz klusums un vienmērīgs apgaismojums. Harmoniju pastiprina klātesošie un mūzikas skaņas.
- Visaugstākās patiesības atklājas, pateicoties sievietei.
- Patiesa uzticība labajam dzimst nevis prātā, bet gan sirdī. Turklāt šī sirds dziņa jāsaprot nevis kā abstrakcija, bet gan kā realitāte. Kā lai iesakņo apziņā, ka uzticība labajam ir dzīves pamats? Mums jāapzinās, ka labais vajadzīgs ne tikai pasaulei, bet arī mums pašiem.
- Mēs nereti nosodot mēģinām piespiest kādu rīkoties tā, kā mums gribas. Mēs aizmirstam, ka katram putnam ir sava dziesma. Tādu dziedoni var nosist, bet nevar piespiest dziedāt svešu dziesmu.
- Jebkura patiesība ir vispārcilvēciska, bet katram periodam ir savs uzdevums un katrai tautai savs pienākums.
- Var iebilst: nav viegli konstatēt sabangotas upes dziļumu. Bet tāpēc jau tiek doti Norādījumi, kas skar esības visdažādākās puses, nevis nejaušu izteicienu krājums, bet gan visas dzīves mozaīka. Lai ceļinieks pats izvēlas, pa kuriem akmeņiem viņš pāries pāri upei.
- Iztēle ir atvērts logs uz Daiļumu, kas padara dzīvi pilnīgāku.
- Kādēļ gan cilvēki uzkar sev kaklā dzirnakmeni, ja labāk būtu parūpēties par spārniem.
- Lemta uzvara varbūt jau gūta, bet jūsu acs to nespēj saskatīt.
- Mēs dažreiz nespējam saskatīt robežu starp personisko un Vispārības Labumu. Prāts čukst, ka personiskais ir pretējs vispārējam, bet sirds teiks ko citu.
- Lai ikviens atrod derīgu domu kā sev, tā cilvēcei, jo tad viņa Es līdzināsies cilvēces sirdij.
|
|
