2012.gada 22.marts
Nekļūdās jau tikai tas, kurš nekā nedara. Tā sena atziņa. Mums savā dzīvē nākas iziet dažādas pieredzes un ne vienmēr tās ir priecīgi saviļņojošas. Protams, mēs varam mierīgi?! dzīvot, nepieņemot dzīves izaicinājumus, gausties par savu dzīvi, veselību, neko paši nemainot sevī, tikai nemitīgi vainojot citus - cilvēkus, apstākļus...
Taču mēs varam arī atsaukties mums piedāvātās iespējās, iesaistīties, izvērtēt, vai tas mums der vai nē. Tā būs mūsu kārtējā pieredze savā Dzīves Ceļā, mūsu pašizaugsmē.
VISS notiek nerimtīgā kustībā, savstarpējā mijiedarbībā un NEKAS nenotiek nejauši, tāpat vien.
Mēs bieži nenovērtējam to, kas mums līdzās un meklējam sev it kā vajadzīgo citur - citās zemēs, kultūrās, cilvēkos... Neapšaubāmi, ir svētīgas ikvienas zināšanas, taču „skatoties tālumā" mēs pārāk bieži neredzam un nejūtam to, kas notiek mums blakus, mūsos pašos.
Jā, dažreiz kāda pieredze izraisa sāpīgas atmiņas, bet arī tās mums vajag izdzīvot, lai pateiktos un atvadītos.
Nosodīt citu rīcību, pamācīt, kā būtu bijis pareizāk, daudziem šķiet vieglāk, nekā uzņemties atbildību pašam.
Nenosodot citu izvēli, es tomēr domāju, ka ne jau iedzerot tabletīti mēs tiksim vaļā, piemēram - no bailēm... (vakar man sanāca saruna par šo tēmu, par ko varētu runāt gari un plaši, taču nepārliecinot otru, kamēr viņš pats to nesaprot)
Esmu „veco laiku" cilvēks un ne no drosmīgākajām, taču arī man ir bijuši brīži, kad esmu pieņēmusi sev neraksturīgus izaicinājumus, kas manā dzīvē ienesušas krasas pārmaiņas. Tiesa, reizēm tas nav bijis viegli un pārāk bieži, jo pārsvarā eju uz priekšu lēnām un neatlaidīgi, kā jau spītīgais Mežāzis, taču ar prieku atceros savus negaidītos pagriezienus, kas iekrāsojuši manu Ceļu negaidītās krāsās un devuši neatsveramu pieredzi.
EJAM UZ PRIEKŠU, MĪĻIE!
|
|
