26.05.2012.
Ak, šie pavasarīgi krāsainie, smaržīgie un skaņie rīti, kad mostas saule! Tā vien vedina atvērt logu un ieelpot ar pilnu krūti... Vai - domām līdzi izskriet laukā basām kājām pastaigāt pa rasainu zāli...
Jāatzīstas, ka laukā gan izeju mazliet vēlāk. Parasti uz savu mazo dārziņu, kur arī VISS pamazām mostas un vienmēr atrodas kas darāms. Ja laiks atļauj, tad izbaudu zemes un rasas dzīvinošo veldzi basajām kājām. Priecājos par katru uzdīgušu sēkliņu, izaugušu stādu vai ziedošu puķi, kas izjutuši manu roku pieskārienu un tagad palīdz saglabāt mieru un harmoniju manī...
Reizēm man patīk ar fotoaparātu iemūžināt kādu mirkli, kādu skaistu dabas veidojumu vienkārši sava prieka pēc. Tagad jau viegli - varam datorā apskatīties, kas sanācis, parediģēt vai izdzēst... Arī tas ir radošs process, kur strādā doma, forma, krāsas... vienkārši bez vārdiem... Izpaliek papīrs un krāsa, jo darbojos ar datora palīdzību. Protams, tam visam var pievienot skaņu un tekstus, bet tad jau tas mazliet ierobežo domu un ved uz ko konkrētāku. Man tuvāka šī lidojošā sajūta, kad katru reizi varu ko pielikt klāt vai noņemt nost, lai tuvotos pašreizējam emocionālam stāvoklim. Pēc kāda laika bieži vien tieši TĀ BRĪŽA bilde tiek izdzēsta, jo vairs neiedarbojas. Kādēļ gan paturēt to, kas savu paveicis?
Ne tik viegli to izdarīt ar īstajām fotogrāfijām, kas krājušās gadiem un kurām neizbēgami līdzi nāk arī savas atmiņas... Vai tās būs nozīmīgas arī bērniem un bērnu bērniem?... Arī grāmatas, kas krājušās un tagad gadiem stāv nelasītas... TOREIZ mums tā bija VĒRTĪBA, bet TAGAD?...
Lai aiziet tas, kam jāaiziet! Es pateicos, ka bijāt kopā ar mani!
Ar mīlestību un atvērtu sirdi es pieņemu to, kas ŠOBRĪD ir ar mani!
Mīlestībā - Maija
|
|
