Dace Priede "Taurenis vientuļās debesīs"
 Dace Priede ir daudzpusīga personība - mamma, režisore, sētniece, rakstniece, valodas (runas) konsultante un trīs draudzēs Kurzemē - mācītāja pienākumu izpildītāja. Viņas romāni - "Saule špagas asmenī", "Kamenes uz stīgām", "Mēnesstars pār jūru", "Zirnekļa tīkls smilgās", "Mēnesstars pār ezeru", "Taurenis vientuļās debesīs" un "Pasakas mazam bērniņam" lasītājam liek no sirds izdzīvot varoņu priekus, sāpes un mīlestību. Tāpēc, ka Dace Priede pati ir tāda - cilvēcīga un tieša.
Lielāko daļu no autores sarakstītajām grāmatām esmu lasījusi. Ne visas ir pieejamas mūsu bibliotēkā, tādēļ par šo uzzināju nesen, viesojoties pie kolēģes kaimiņu pagastā un palūdzu izlasīt. Tās lasīšana sakrita ar manu nelielās slimošanas laiku, un tādēļ arī izraisītās emocijas bija daudz dziļākas. Taču - nekas jau nenotiek tāpat vien! Tik pazīstamas un izdzīvotas izjūtas, kas sasaucās ar galvenās varones - bibliotekāres! - pārdomām... PALDIES!
Ievietošu vēl dažas atsauksmes, kas sasaucas ar manām:
Vija Jugāne (redaktore):
"Daces Priedes talanta pārsteidzošākā šķautne ir spēja personiskā pieredzē iegūto dziļo izpratni par dzīves pievilto cilvēku dvēseles norisēm savienot ar nedziestošu sapni par romantiski pārlaicīgu mīlestību un radīt tādu pasaules ēku, kurā harmoniski sadzīvo šīs šķietami nesavienojamās īstenības.
Šīs grāmatas rūgti saldo vēstījumu ievada skaudri, urdoši jautājumi: par mīlestības deficītu un alkām pēc tās, par to, kā vientulība saārda cilvēka dvēseli; par atbildību un šīs nastas nepanesamo smagumu; par brīvību un atkarību; par cilvēka esmes vērību; par Dieva mīlestību un tās izpratni."
Ināra Laukenberga (Spānijas latviete):
"Meklēju, pieprasīju, atradu un izlasīju, sadusmojos, aizrāvos, apraudājos un esmu sajūsmā par to, ka liec cilvēkiem domāt, just līdzi savas grāmatas varoņiem. Un atcerēties, kā tas bija, bet varbūt vēl tagad ir, būt vientuļajai mātei Latvijā, strādāt algotu darbu un otru darbu mājās....Censties būt ievērotai un novērtētai - tas man uzjundīja tādas atmiņas un reizē satracināja arī doma, ka varbūt dažām tā vēl joprojām ir ikdiena Latvijā. Paldies par šo grāmatu!!!! Gaidu nākamo!!!!!
Lai nepietrūkst spēka dot spēku un enerģiju mums - taviem lasītājiem!!!!!!"
Svetlana Rudzīte (skolotāja):
"Izlasīju grāmatu, patiesībā izrāvu divās dienās - ka neko pat nedarīju - tikai lasīju un aizmirsu, ka mājās pienākumi.
Paldies, ka neesi Daniela Stīla. Man patika, ka varone bija vienkārša latviešu sieviete, bet ar tik skaistiem sapņiem un tik reālām vēlmēm, ka, neskatoties uz to, ka viņai it kā piecdesmit, es jutu viņai līdzi kā savai vienaudzei!
Īpaši neesmu uz latviešu literatūru tendēta, tāpēc, ka mūsu autori it tādi pasmagi - bet tagad es gribu vēl kādu tavu grāmatu izlasīt. Lai Tev izdodas arī turpmāk rast iedvesmu visā, kas apkārt!
Un vēl - man meitiņai arī patika Tava grāmatiņa bērniem.
Viņa tagad to grāmatu ņem līdzi uz skolu un lasa fakultatīvajās."
Ilze Larsen (mācītāja Amerika. Grandrapidu draudze):
"Mīļā Dace, vakar pabeidzu lasīt Tavu grāmatu. Beigās raudāju. Kā parasti ar Tavām grāmatām, bija grūti nolikt malā un darīt ko citu. Ja varētu lietot tādu izteicienu, Tu esi pārspējusi pati sevi. Es jau daudz nezinu par pēdējo gadu latviešu rakstniecību, bet arī nezinu, kurš varētu vēl tik eksistenciāli un patiesi aprakstīt viena cilvēka - sievietes pasauli. Es raudāju ne par to, ka beigās nav kā pasakā - viņi dzīvoja laimīgi mūžīgi. Laikam vairāk par to, kā dzīve var cilvēku 'piekaut' un nogurdināt līdz nāvei, ka nav neviena, pat ārstu, kas varētu palīdzēt. Man patika, ka Tu beigas neizskaistināji. Tad varbūt Tava grāmata ierindotos tajā žanrā, ko sauc par 'lubenēm', bet tas nenotika. Es nezinu, ko kritiķi saka, bet šis ir viens no latviešu meistardarbiem, pēc maniem ieskatiem. Tur nav nekā lieka. Ļoti eksistenciāls un reāls, bez rišiņām un uzprišinājumiem. Es domāju, ka daudzas sievietes, kas to lasīs, saredzēs sevi Dārtā. Tu runā par lietām, ko par kurām nemēdz runāt, kas ir pat tabu."
|
