Linda Šmite "Liedaga bērni"
 Skaudri emocionālais vēstījums par liedaga bērnu dažādajām dzīves izpratnēm ir satriecoši patiess. Piektajā klasē ierodas meitene Marīna. Viņa sapņo par Dzintara kalnu, par skaisto Latviju, par tiekšanos pēc garīgas pilnības. Viņas sapņi sastopas ar pārējo skolēnu vēlmi dzīvot tikai materiālajā vidē. Viņiem šī pasaule ir elks, kam kalpot ir gods, likums un pārliecība.
Citādi domājošo Marīnu viņi nolemj ziedot - nogalināt Dzintara kalnā. Tas noteikti izdotos, jo apkārt visam kas notiek ir vienaldzības siena. Tikai Marīnas pusbrālīša māsa no sanatorijas raida visiem pieaugušajiem izmisīgas īsziņas...
L.Šmite par romāna tapšanu raksta: "Stāsts par liedaga bērniem man staigāja pakaļ pa skolas gaiteņiem, kabinetiem un aicināja vismaz ieminēties par skolēnu agresiju un vardarbību, kas dzimst no jūtu, emociju, garīguma deficīta."
----------------------------
Kāpēc es rakstīju par Liedaga bērniem
Linda Šmite, rakstniece
Stāsts par liedaga bērniem rosināja rādīt, kāda ir mūsdienīga literatūras stunda ar interaktīvo tāfeli pie klases sienas un pultīm, nevis pēc tipogrāfijas krāsas smaržojošām grāmatām skolēnu rokās. Par tekstu fragmentu lasīšanu, nevis daiļdarbu apgūšanu kā kompozicionāli nedalāmu vienību. Par to, kas notiek ar masu izpriecu, šovu, seriālu apdullinātiem, garīgi iztukšotiem, pie viegluma pieradinātiem cilvēkbērniem. Arī manas meitas nesaprot, kā varu raudāt trīsdesmit gadus pēc kārtas par vienu un to pašu. Bet ar mani tā ir. Es katru gadu slepus slauku asaras, skatoties "Ilgo ceļu kāpās". Ikkatrā sērijā. Kas tas ir? Emociju nesaturēšana, ko pārmet pat mūsu Valsts prezidentam? Filmas mākslinieciskā augstvērtīguma liecība? Nervi?
Skolā strādāju jau divdesmit piekto gadu, bet mani nebeidz pārsteigt skolas solā sēdošais bērns. Pārsteiguma amplitūda visplašākā. Tā ir bezrobežu. Vairāk par veiklo prasmi lietot jaunās tehnoloģijas brīnīties liek tas, ka mazais, pasauli vēl neapguvušais cilvēks noteikti lidotu ar gaisa balonu, kāptu citplanētiešu lidaparātā, lektu ar gumijām no tilta vai gaisa vagoniņa. Pat kosmosā lidotu un laistos okeāna dzīlēs. Apsveicami. Bezbailība ir cēla, dzīvei ļoti vajadzīga īpašība, bet tajā pašā bērnā nekas nesaviļņojas, redzot Rundāles pils dārza greznumu, rožu plantācijas, par mākslas darbiem pilī nemaz nerunājot. Patiesam mākslas darba valdzinājumam nepieciešamās zināšanas mākslas vēsturē pamatskolas skolēnam vēl ir nepietiekamas.
Paldies tai izstāžu zāles darbiniecei, sievietei gados, kura man, klases audzinātājai, palīdzēja apstādināt cauri pils istabām un ekspozīcijām garām skrienošos zēnus un mācīja ielūkoties, izlasīt, pamanīt. Ja sveša balss svešā telpā vienreiz pasaka to pašu, ko skolotāja gadu no gada klasē, tai ir pavisam cits efekts.
Brīnos arī pati par sevi - kāpēc es kā mani skolēni neredzu tik daudz "sviesta" sev visapkārt? Tā grāmata, kas man šķiet skaista - tā esot "sviests", filma, ko es iesaku - "sviests". Kopā ar klasi Rīgā uz lielā ekrāna ar interesi esmu pētījusi tos kino darbus, kas nav "sviests" (Pēdējais no tiem - "Būda mežā", un pārliecinājusies, cik nožēlojama kļūstu, ja no manis atkāpjas, atdalās man tik svarīgās domas, sajūtas, emocijas. Kad stundu no vietas bija šļakstējušas cilvēku asinis, kad nemitīgi griezta, šķaidīta, malta un skaldīta dzīva miesa, kad daudzgalvīgi rāpuļi locījušies, spļāvuši uguni, žņauguši, mana cilvēciskā būtība aizsardzības nolūkā ieslēdzās vienaldzības bruņās. Ja filmas sākumā es satrūkos, manī kāpa nelabums, riebums, tad beigās es sevi vairs nepazinu. Manī nebija ne žēluma, ne baiļu, ne riebuma. Nekā. Tukšums. Bija notikusi garīgā iztukšošanās. Es truli blenzu ekrānā.
Grūti pateikt, kādas bruņas sev uzaudzē skolēni, kas šādas "bezsviesta" filmas skatās katru dienu un ne jau vienu vien, bet nenoliedzams ir fakts - garīgums cilvēkā no tā top smagi ievainots.
Miesu mēs paēdinām katru dienu, bet ko darām ar garu, kas tāpat gaida savu iztikas minimumu?
Badinām.
Mērdinām.
Mirdinām.
Un domājam par jaunu mācību priekšmetu skolā - par finanšu mācību.
https://www.draugiem.lv/laizdevnieciba/news/?p=8111986
Izlasīju, ne bez asarām acīs... Arī pārdomām/jautājumiem - ko darītu es, ja mani bērni būtu citādi... vai arī to vidū, kas bija tik nežēlīgi... |
