28.11.2012.
Naktī uzsnidzis sniegs un pārklājis Zemi ar baltu seģeni. Vietumis zāles stiebri un citādi uzkalniņi veido savdabīgu rakstu... Skaisti! Ir viena no pēdējām novembra dienām, kad debesīs pilnmēness, kas uz brīdi vēlā pēcpusdienā tiks daļēji aptumšots... Gudri cilvēki māca, ka šādā laikā ir svētīgi pameditēt, tādējādi daudz vieglāk arī atrisināt to, kas vēl nav izdevies, tuvojoties šī gada noslēgumam.
Es vēl nezinu, vai man izdosies pievienoties GAISMASBĒRNU kopīgajai neklātienes meditācijai plkst. 16.30, jo tieši tajā laikā vēl atrodos darbā, bet, kā zināms, mēs varam pievienoties arī jebkurā citā laikā ar Nodomu pievienoties tieši konkrētajai meditācijai. Šī vēstule ir kā mana priekšmeditācija... Rakstu to sev patīkamas meditatīvas mūzikas pavadījumā...
Šajās dienās lasu grāmatu par Enneagrammām, tādejādi uzzinot šo to jaunu par sevi, kas man vienmēr šķitis interesanti. Šorīt izlasīju teikumu, ko gribējās piefiksēt - „Cilvēkiem, kas mani tracina, kas apdraud mani un iedveš bailes, nav noteikti jākļūst par maniem sirdsdraugiem, taču viņiem ir kāda svarīga vēsts, kas domāta man." Strādājot vidē, kur apgrozās daudz cilvēku, vienmēr nākas kontaktēties ar tādiem, kuri simpatizē, gan arī tracina. Cenšos būt vienlīdz laipna pret visiem, taču ne vienmēr tas izdodas. Vakar sanāca saruna ar cilvēku, kurš vienlaicīgi gan simpatizē, gan tracina. Gadās arī tā, un tagad es mēģinu saprast to Mācību, kas man šai sakarā jāapgūst, jo šis cilvēks jau vairākkārt centies parādīt savu pārākumu tajā lauciņā, kurā es darbojos sirdsbalss aicināta, ejot pa SAVU CEĻU, taču atvērta arī citiem CEĻIEM. Šī saruna manī neizraisīja dusmas vai sašutumu, bet gan pārdomas arī par to, ka ir cilvēki, kuriem patīk iejaukties norisēs, kurās paši nav bijuši klāt, bet viņiem šķiet, ka vajag tā, jo tā ir pareizi...
Tie ir tie „rāmīši" pie kuriem esam pieraduši un tik ļoti negribam pārkāpt robežas, jo aiz tām - nezināmais... Es vairs nerunāju par konkrēto cilvēku, jo viņa daudzējādā ziņā ir par mani gudrāka un arī nedzīvo „rāmītī"... Varbūt es neesmu no tām drosmīgākajām, taču arī es cenšos lēniem solīšiem šīs robežas pārkāpt un man aizvien atklājas kas jauns un brīnumains. Priecājos, ja ar mani kopā vēlas iet vēl kāds. Priecājos, ja varu kādam palīdzēt. Priecājos, ja man kāds palīdz. Priecājos par katru vēstulīti, ko man šeit atraksta. Priecājos... Ir tik daudz kā, par ko priecāties! Kā jau mācīja Polliana savā Priecāšanās Spēlē...:)
Priecāsimies par LAIKU, kurā dzīvojam un DZĪVI, ko dzīvojam!
Uzsmaidīsim viens otram!:)
Ar mīlestību - Maija
|
