Šī ir viena no tām grāmatām, ko izlasīju, izdzirdējusi labas atsauksmes no lasītāja, kurš to atnesa atpakaļ uz bibliotēku un jāatzīstas – priecājos, ka izlasīju. Es diezgan maz orientējos mūzikas pasaulē, taču Mocarta vārdu tomēr zināju un šobrīd, kad rakstu šīs rindiņas, esmu sameklējusi disku ar Mocarta mūzikas ierakstiem un klausos... Radusies vēlme vēl palasīt ko konkrētāku tieši par Mocartu.
Izlasītā grāmata man patika un piesaistīja ar savu interesanto sižetu, valodu, vienīgi – manī radās žēlums pret Mocartu, ka viņš tika attēlots tieši tā...
Grāmatas anotācijā rakstīts -
Eva Baronska (Eva Baronsky, dz. 1968) ir austriešu rakstniece, viņa studējusi interjera arhitektūru un mārketinga komunikācijas, strādājusi par komunikāciju konsultanti, grafiķi, žurnālisti, līdz pievērsusies rakstniecībai. Par pirmo romānu “Mocarta kungs pamostas”(Herr Mozart wacht auf, 2009) viņai piešķirta Homburgas pilsētas Frīdriha Helderlīna fonda veicināšanas balva.
-------------------
Nupat iepriekšējā vakarā gulējis uz nāvesgultas, Volfgangs pamostas nepazīstamā vietā un – kā viņam pamazām kļūst skaidrs – svešā laikmetā, kur mūzika skan bez orķestra, ekipāžas brauc bez zirgiem, gaisma spīd bez svecēm… Neiedomājamo laika ceļojumu uz 2006. gadu viņš spēj izskaidrot tikai ar dievišķu uzdevumu: viņam ir jāpabeidz Rekviēms. Kā dīvainis un dzīvs anahronisms Volfgangs klīst pa mūsdienu Vīni, vairs neuzdrīkstēdamies dēvēties par Mocartu. Problēmas viņam sagādā gan metro vagonu durvis, gan personas apliecības trūkums, gan daudz kas cits, un viņa vienīgais kompass šajā baisajā, svešajā pasaulē ir mūzika. Par viņa balstu kļūst poļu vijolnieks, meitene Anju un kaismīgā vēlēšanās mest izaicinājumu konvencionālajai mūzikai. Tomēr, jo ilgāk Volfgangs uzturas svešajā laikmetā, jo uzmācīgāks kļūst jautājums: kas notiks, kad viņš būs pabeidzis Rekviēmu… Šis romāns ir dievišķs joks, pārsteidzoša un traģikomiska rotaļa ar laikiem un identitātēm.
---------------------
Daži citāti no grāmatas:
- ”Kamēr vien pastāvēja mūzika, viņš bija gatavs izdzīvot jebkādā pasaulē.”
- "Es komponēju. No agra rīta līdz naktsmieram es komponēju, un mūzika nepamet mani pat miegā. Tā nemitīgi dzen manī asnus un kuplo kā nezāle maijā. Tāpēc komponēšana drīzāk ir nevis darbs, bet gan stāvoklis."
- "Mājas. Tie pat nebija cilvēki, kuri saucami par draugiem, ja tie piederēja tādai pasaulei, kurā tu pats vēl arvien paliec svešs un atraidīts. Mājas varēja būt vienīgi maza vietiņa sirdī, dziļi iekšienē. Volfgangs izpūta garu elpu. Nevajadzēja pat ieklausīties sevī. Dziļi sirdī, dziļi viņā bija mūzika, tikai un vienīgi mūzika, un tur nekad nebūs nekā cita."
- "Kā no tāliem laikiem, šalkdami kā spārni, šurp traucās pazīstami toņi, arvien tuvāk un tuvāk, nopūtas dejoja ap viņu kā nakts tēli, uzviļņoja augšup, vilka viņu sev līdzi, augstāk, vēl augstāk, un viņš juta, ka vairs nav jābaidās, atstāja aiz muguras visas bailes un visas sāpes, cēlās augšup, noskārta debesu dziedāšanu un zemes šalkas, un toņi satvēra viņu, nesa augšup, līdz nebija nekā cita kā vien mūzika, tikai mūzika, un līdzi tai viņš aizskanēja laiku laikos."
