Trīs rītiņi saule lēca
Sarkanā kociņā;
Jauni puiši veci tapa,
Tā kociņa neatrada.
Es atradu ganīdama
To kociņu lapojot:
Zelta zari, vara saknes,
Sudrabiņa lapiņām.
Nostājamies taisni, kājas plecu platumā. Koncentrējamies uz savu elpu, jūtot, ka tā paliek arvien rāmāka un rāmāka. “Noganām” savas domas, jūtas, emocijas! Ieelpojot jūtam, ka ieejam dziļi savā sirdī, kur mīt mūsu Patība (ārpus Laika), izelpojot jūtam, ka ienākam atpakaļ savā augumā. Mēģinām ar katru reizi šo procesu veikt lēnāk un ilgāk, līdz pienāk brīdis, kad nejūtam – elpojam vai nē.
Tad jūtam, kā sirds vibrācija paplašinās uz mūsu kājām un ieaug kā koka saknes zemē. Un jūtam, kā sirds rāmā vibrācija ietiecas augstu debesīs kā koku zari – gan caur abām rokām, gan caur galvu. Radām un raidām tīras (sudraba) mīlestības vibrācijas no savas sirds pa savām saknēm, zariem (smadzenēm).
Šoreiz “neņemam” enerģiju ne no zemes, ne no debesīm, bet tikai dodam, jūtot, ka radām jaunu mīlestības pasauli, kura aug arvien lielāka. Ja būsim visu pareizi veikuši, tad vienlaicīgi jutīsim, ka esam gan Zeme, gad Debesis, gan viss Visums.
Cik vien ilgi spējam, noturam šo redzējumu!
Ja tas ir izdevies – izvēlamies vienu no divām iespējām.
Ar gandarījumu un pateicību beidzam vingrinājumu.
Vai turpinām vingrinājumu, koncentrējoties uz savu pagātni un lēnām slīdot ar savu apziņas uzmanību no sirds līdz kāju pēdām. Jūtam, kā miers un sirds gaisma atbrīvo saspringušās vietas muskuļos. Ja parādās konkrēti notikumi, emocijas, atmiņas, neaizmirstam mainīt savu attieksmi pret tām ar piedošanu! Ja sariešās asaras – raudam, neko neslāpējot! Tikai šādā gadījumā sākam elpot daudz dziļāk, bet tikpat lēni.
Tādu pašu procesu veicam virzienā no sirds uz galvu.
Turpinām vingrinājumu, koncentrējoties uz savu dzimtu vai nu kopumā, vispārināti, vai uz konkrētām attiecībām ar kādu ģimenes locekli.
Noslēdzam vingrinājumu ar atgriešanos savā sirdī un iedziļināšanos savā būtībā/patībā kā sākuma daļā. Saglabājam rāmo sajūtu visu atlikušo dienu!
(Teksts - no žurnāla “Mistērija” 2013.gada februāra numuriņa. Mani piesaistīja tas, ka izmantota mūsu tautasdziesma un līdz ar to šī meditācija šķiet labāk saprotama un izpildāma)
