Biju jau lasīju, ka manis iecienītā rakstniece Laima Muktupāvela devusies uz Turciju, bet kaut kā uzreiz jaunieguvumu klāstā nenofiksēju, ka Laima Kota ir tā pati Muktupāvela un pat nepievērsu uzmanību šai grāmatai. Kolēģes „apgaismota”:) nekavējoties paņēmu un gandrīz „vienā elpas vilcienā” izlasīju. Man patika gan kā uzrakstīts, gan arī tik daudz uzzināju.
----------------------------
„Kad no Laimas Muktupāvelas tapu par Laimu Kotu, no eiropeiskajiem ziemeļiem pārcēlos dzīvot uz austrumniecisko Turciju.
Manā Stambulas dārzā aug mītiski koki: ābele, vīģe un lauru koks – pietiekami pilnai laimei. Ja saskata Turcijas bijušo civilizāciju klātbūtni, esošo kultūru slāņainību, ja izprot laiku lokus un vēstures likumsakarību mijiedarbību, tad jāsecina, ka mūsdienu Turciju raksturo multikulturāla sadzīvošana. Esi tāds kāds esi, vai arī esi kāds vēlies būt, teicis Rūmi. “...viena maza turku pupa ceļoja uz... viens, div’, trīs, un tu esi brīvs...” Dzīvojot Stambulā, tā arī jūtos. Austrumu siltums izkausēja manī rietumnieciski leduscieto feministi.
Dzīvojot starp turkiem, piedaloties ģimenes godu rituālos, vērojot tradīcijas un attiecības ar līdzcilvēkiem caur pašu turku vērtību skalu, sapratu, ka tradīciju turpināšana nemainītā veidā un kolektīvās apziņas esamība, kas ir islāma fundaments, mūsdienu turku sabiedrību veido par monolītu, nesadrumstalotu spēku. Tieši tāpēc man nācās mainīt rietumnieciskos aizspriedumus par “baisi-viduslaicīgi-neizprotamajiem turkiem”, no kuriem kā sveša spēka baidās liela daļa eiropiešu. Turku ikdienišķajā tradīcijā dominē nepieciešamība rēķināties un rūpēties par saviem tuvākajiem, kas ikdienā izpaužas kā vecāko godāšana. Dzīves laime ir saskanīgā ģimenes dzīvē, domā turcietes. Dzīves laime ir labs darbs, mīloša sieva un godam izaudzināti bērni, domā turki. Piederību islāmam ikdienā uzsver, nerimtīgi gādājot par savu dzimtu, domājot par kopējo labumu, atliekot malā individuālo norobežošanos un neļaujot vaļu liberālo ideju slavinātam egocentrismam. Meditācijas vienatnē turkiem neder, bet gan sabiedrību vienojošais kopējs mielasts, saviesīga tējas padzeršana un sarunas par dzīvi raksturo īstos turkus. Daudzas tradīcijas, kuras mazliet pārveidotā veidā vēl praktizē turki, antropologi saista ar laiku pirms monoteisma kultūras, bet paši turki to ir aizmirsuši. Forma mainās, bet dziļi slēptais saturs kā sargsuns sargā sabiedrības veselīgumu.
Mūsdienu Turcija sevī ir sakausējusi pasaules pirmo zemkopju kultūru misticisma pilno pragmatismu, Trojas Helēnas skaistumu un karaļa Krēza bagātību, romiešu spožumu, bizantiešu ikonu zelta atblāzmu, osmāņu varenības apziņu ar moderno Rietumu demokrātiski cilvēcisko ideju praksi. Bet Stambula ir kā sultāniete — skaista, vēlīga, mazliet gražīga, bagāta un tāpēc arī dāsna!” — tā par jauno grāmatu stāsta pati autore.
Grāmatas atvēršanas svētki ar foto:
Recenzija par grāmatu:
Citāts no grāmatas stāstiņa „Asaras un smaidi”:
Kāpām pa klints taku uz klosteri, kur mūsdienās ceļotājiem ierīkotas kāpnes, un, lai vieglāka kāpšana, panesās stāsts.
„Reiz... kaut kur... varbūt Tibetā...”
„Kā tad... stāsti manim, Daugaviņa, vienmēr viss notiek Tibetā...”
„... bija klosteris, kurā septiņu nedēļu laikā izārstēja visas kaites. Līdz klosterim ceļš bija tāls, grūts, augstu kalnos. Ceļa uz klosteri nav bijis, tikai kalnu kazu iestaigāta taka...”
„Tas bija šeit, Sumelā?”
„Katram, kurš gribēja atgūt veselību, bija jāuzkāto kalna virsotnē, nesot līdzi savas parpaliņas, pārtikas groziņu ieskaitot. Tā nu devās mans draugs ar mugursomu, ēdamo, drēbēm un zāļu paciņām. Slims bez gala: tur velk, šite stiepj, sirds klapē, astma smacē, reiboņi galvā un vēl pāris kaitīšu, kas rodas večiem pēc piecdesmit.
Kad visa grupiņa, cits citu velkot un stumjot, pa kalnu taku bija uzkātojuši klosterī, viņus sagaidīja smaidīgs mūks un izrādīja celles, kur būs jādzīvo. Salikuši mantiņas, visi vārgdieņi iznāca zālē, lai saņemtu pirmo medicīnisko palīdzību. Mūks nekādas zāles nedeva, bet teica: „Mani draugi, katram no jums būs savs ārsts un palīgs, kurš uzmanīs, kā jūs ievērojat zāļu lietošanu.”
Zāles izrādījās nevis kapsulas, zāļu tējiņas vai svaigais gaiss, bet... smaids. Katram atveseļoties gribētājam jāsmaida. Zāles ir smaidīšana, zāļu pareizu lietošanu uzmanīs katram piekomandētais mūks-palīgs. Visu dienu bija jāstrādā mazi darbiņi klostera dārzā, bibliotēkā, virtuvē un turklāt ar smaidu sejā. Draugs kašājies pa diļļu dobīti un domājis, cik muļķīgi, par ko gan jāsmaida? Mūks viņu uzmundrinājis, bet draugs atmetis ar roku – ehh, kad nav par ko smaidīt, tad nav!
Nākamā rīta sanākšanā klostera priekšnieks ar smaidu sejā pastāstījis, ka tie, kuri nav ievērojuši galveno ārstēšanas metodi un nav lietojuši smaidīšanas zāles, tiem jālieto kas stiprāks – ar krūzi jādodas pēc ūdens, un strauts atrodas kalna pakājē. Zāles ir jūsu pašu ķermenis, mūks-priekšnieks smaidot visus apgaismoja. Nesmaidītājos iekļuvušais draugs bijis pikts par šādu metodi, sak, es slims, jo slims, man te velk, tur stiepj, sirds stājas, astma neļauj elpot, reiboņi gāž gar zemi un vēl pāris kaitīšu, par ko mūkiem pat nav ne mazākās nojausmas, bet sūdzmaņbībeles un citu ņaudi netika ņemti vērā. Iedeva lielu krūzi, lūgtum, stiep sev un citiem un tik ārstē sevi, ārstē.
Smaidi, smaidi, smaidi!
Atiezis zobus, draugs smaidīdams svempās pa taku uz leju, ņēmis ūdeni, smaidījis pukšķēdams, smaidījis purpinādams un smaidot, dusmodamies stiepis krūzi pa taku uz augšu. Smaidi! Smaidi! Kur vēl stulbāka ideja varēja rasties, lai sevi ārstētu? Nav jau koncentrācijas darba nometne, viņš sevi gānija, nolemjot, ka naktī paņems mantiņas un dosies prom. Smaidīdams pagriezās pret mūku/smaidu uzmanītāju, un stiept smago ūdens krūzi tobrīd kļuva viegli. Viņš uzsmaidīja patiesi, atklāti, jo sajutās lieliski. Ehh, ka viņš visiem parādīs!
Atgriezušies klosterī, padzērušies ūdeni, visi smaidīdami gatavoja vakariņu mielastu, smaidīdami darīja, ko nu katram vajadzēja. Vakariņās draugs smaidīja vienā smaidīšanā, sak, es jūs visus, muļķus, apkāsīšu, pametīšu; ākstieties tālāk, es slims un nabadziņš... Tālāk viņš neizdomāja, jo sajuta, ka nemaz nejūt, ka kaut kas velk, nejuta, ka kaut kur stiepj, sirds bija rāma, elpoja kā jaundzimušais, galvā nesīca mūžīgie odi.
Naktī viņš nepamodās. Čurāt nebija jāiet! Nogulēja kā mīļais. Aizgulējās bēgšanai, jo bija nogulējis kā jaunībā astoņas stundas. Nu labi, draugs nodomāja, bēgšu rīt, un, lai visiem mūkiem ieriebtu, pasmaidīja atklātu smaidu. Strādāja kopā ar visiem, ēda pieticīgu maltīti un tik smaidīja, tik smaidīja.
Trešajā vai ceturtajā dienā viņš bija noguris, piektajā atslābis, pēc nedēļas saprata, ka jūtas labi, bija zaudējis lieko svaru, jutās možāk un nolēma, ka laikam paliks šajā kūrortā visas četrdesmit deviņas dienas. Pasmaidīja. „Zāles ir mūsos pašos,” nu jau viņš pats teica jaunpienācējiem.
Smaidot tiek iedarbināti tie punkti cilvēka ķermenī, kas atbild par visa organisma locekļu labsajūtu. Smaidot cilvēks iedarbina sevī punktus, kas nepieļauj ķermenim noiet pa burbuli, kas iznīcina ķermeni graujošos ceļojošos radikāļus organismā; smaidot tiek aktivizēti tie punkti, kas atbild par to, lai cilvēks nesajūk prātā, kas dod komandu turēties virs ūdens ārkārtas situācijās ilgu laiku, viņš vēlāk klāstīja visiem, kā ticis vaļā no slimībām, stāstot, ka vēl arī taisās precēties un noteikti viņam būšot dēls.
Uz Sumelas klosteri ved arī braucamais ceļš, bet paša cilvēka labā ir mazliet pacīnīties ar savu egoistisko vājumu, tāpēc jārāpjas pa kalna nogāzi. Dabas vidū pārņem skudriņas sajūta. Stāsta iedvesmoti, klosterī ieradāmies smaidīgi kā apreibuši un nosvīduši.
