Jāatzīstas, man nebija viegli lasīt šo grāmatu, taču nolikt malā arī nevarēju...Psiholoģiski smaga...
Atradu internetā par šo grāmatu:
Vai viegli aklam būt?
Benjamins ir žigolo. Par naudu viņš dāvā cilvēkiem mīlestību – plecu, uz kura izraudāties, mierinošu sarunu, miegu pēc negulētām naktīm, fizisku tuvību. Ikviens, kurš pārkāpis Benjamina dzīvokļa slieksni, saņem beznosacījuma mīlestību. Pie Benjamina pavadītie mirkļi kļūst par remdējošu dzīves stopkadru, kurā drīkst atzīt savu vājumu un saņemt glāstus no svešinieka, kuram ironiskā kārtā atklāties ir vieglāk nekā tuviniekam. Benjamina nodarbe kļūst par savdabīgu simbiozi – viņš nesavtīgi dāvā mīlestību tiem, kuriem tā nepieciešama kā pēdējais glābiņš. Atdošanās citiem kļūst par pēdējo glābiņu pašam Benjaminam, vienīgo veidu, kā bēgt no pagātnes notikuma, kas salauza viņa likteni.
Pateikt, ka šī grāmata ir aizkustinoša, skaista un smeldzīga, būtu nepateikt neko. Protams, ka tā tāda ir. Tomēr šis romāns būtu pelnījis vēl nozīmīgākus vārdus, iespējams, tādus, kurus nemaz nevar formulēt; kurus drīzāk jāpārdzīvo iekšējā sajūtā un jāglabā sevī kā dzīvesgudrība.
Romāna balss spēcīgi ieskanas uz ikdienas trokšņu fona – bez izskaistinājumiem, tomēr valdzinoša, bez specefektiem, tomēr satricinoša, bez sentimenta, tomēr aizkustinoša. Un ārkārtīgi tieši uzrunājoša, jo skar pieredzi, kuras rūgto garšu kādureiz izjutis ikviens – bērnības traumas, sociālās fobijas, vientulību, nepiepildītu mīlestību, ilgas, aizvainojumu, bailes uzdrošināties. Tomēr palikt ēnas pusē nebūtu patiesi, jo cilvēkam raksturīgs arī sīkstums, negaistošā cerība un vēlme dzīvot, mīlēt, uzdrošināties būt šeit un tagad – par to arī ir stāsts.
Ar ziemeļnieku garam raksturīgo lakonismu Juhanna Nilsone raksta tieši un trāpīgi; sajūtas, kas parasti tiek noklusētas, autore izvelk dienasgaismā un apraksta pārsteidzoši atklāti, tomēr ne gaudulīgi vai pārlieku depresīvi, drīzāk klusināti poētiski, neuzbāzīgi, cilvēcīgi. Stāsts virknējas kā filmas montāža – kadru pa kadram savienojot šķietami nesaistītus cilvēkus, liekot šķērsoties viņu dzīvēm, reizēm uz nejaušu acumirkli, citkārt uz kopīgu nākotni. Un tam visam pa vidu Benjamins kā dzīves kolāža teju burtiskā nozīmē – katru dzīvē un sirdī ielaisto cilvēku viņš iemūžina uz savas ādas kā tetovējumu – par neaizmirstamu piemiņu tiem, kam viņš atdevis daļiņu sevis.
Tīrradnīga, veldzējoša, neparedzama, vienlaikus pazīstama un svešāda, šī grāmata ir sastapšanās ar kaut ko skaistu un ilgotu. Grāmata, kas klusi uzgavilē dzīvei – skarbai, biedējošai, nesaprotamai, bet arī skaistai, brīnišķīgai un dzīvošanas vērtai.
Liene Kāposta
